Grigule: Kļūda atzīta. Kļūda jālabo (214)

Šobrīd, kad līdz 1. aprīlim ir palicis vien mēnesis, Saeimas priekšsēdētāja ir neizpratnē, kāpēc pašvaldības nevar ātri pamainīt savus saistošos noteikumus, jeb Labklājības ministrija izstrādāt mehānismu kompensāciju izmaksai. Te nu redzams, ka Āboltiņas kundze vāji orientējas pašvaldību darba specifikā un normatīvo aktu pieņemšanas kārtībā vietvarās. Nav jau tik vienkārši – pieraksta novada vai pilsētas dome vienu papildus sadaļu, nobalso un visi priecīgi. Saistošie noteikumi ar visiem labojumiem un papildinājumiem ir jāiesniedz Vides un reģionālās attīstības ministrijā saskaņošanai. Un tas nu nebūt 119 pašvaldībām nenotiks mēneša vai divu laikā. Un skaidrības labad nedaudz jāprecizē spīkeres teiktais – Latvijā jau kādu laiku ir 119, nevis, pēc viņas vārdiem, 109 pašvaldības. Bet tas tāds sīkums vien. Arī pārmetumi Labklājības ministrijai ir nevietā. Gandrīz trīs gadus Vienotības ministre Viņķele vadīja nozari. Laika sagatavoties bija gana, bet nekas netika izdarīts, pat ne uzsākta gatavošanās valsts atbalsta sniegšanai. Tā kā – uz kuru pusi griezies, Vienotībai ir jāuzņemas pilna atbildība par šī brīža situāciju gan par atbalsta sniegšanas mehānisma neesamību trūcīgajiem un mazturīgajiem, gan elektrības tirgus nepārdomātas atvēršanas, valstij atsakoties no regulētas elektrības cenas mājsaimniecībām, lai gan izdaudzinātā Eiropas Savienības Regula to pieļauj.

Tiekoties ar iedzīvotājiem dažādās Latvijas vietās, nākas uzklausīt viedokli, ka valsts kompensācijas trūcīgajiem un mazturīgajiem neatrisinās problēmu ar elektrības cenu pieaugumu. Ienākumu līmenis lielākai sabiedrības daļai ir ļoti zems, tomēr ir virs noteiktā mazturīgās personas ienākumu sliekšņa, līdz ar to valsts atbalsts viņiem nepienāksies. Un cilvēkiem ir absolūta taisnība. Te nu ir tikai viens risinājums. Ja jau vadošās partijas priekšsēdētāja un Saeimas spīkere ir publiski atzinusi kļūdu par elektrības tirgus atvēršanu, tad nākošais loģiskais solis ir to labot. Labot pašas partijas biedru savārītās ziepes un pieņemt lēmumu, ka līdz brīdim, kamēr Latvijā nav iespējams pēc būtības realizēt brīvā elektrības tirgus principus, kamēr nav izbūvēti savienojumi ar Skandināvijas valstīm, valsts nosaka elektrības piegādātājiem fiksētu cenu, par kuru tiem elektrība mājsaimniecībām ir jāpiegādā, proti, cenu, ne augstāku, kāda tā ir šobrīd.