Kas es esmu? (126)

Pārvietojoties pa koplietošanas ceļiem nemitīgi jāuzmanās no apkārt braucošajām automašīnām. Nedod Dievs ar velosipēdu ir jāveic kreisais pagrieziens! Šoferīšu sejas vaibstos uzreiz var nolasīt lamu vārdu rindas, kuras cauri atvērtajam logam šad tad izspraucas arī līdz manām ausīm.

Neesam pasargāti arī uz ietvēm. Spilgts piemērs tam bija pirmdienas brauciens pa Kr.Valdemāra ielu, kur melnas krāsas BMW vadītājs spītīgi centās iebraukt mājas pagalmā ignorējot gan gājējus, gan arī velobraucējus. Žestikulējot centās paskaidrot, ka viņam ir priekšroka un neapmierināts iebrauca savā pagalmā ar 30 sekunžu nobīdi.

Savukārt uz ietvēm gājēji pārvietojas kā transā esošie īpatņi. Viņi uzskata kā tā ir viņu teritorija, lai gan likums nosaka, ka ar velosipēdu var pārvietoties gan pa ceļa braucamo daļu, gan blakus ceļam esošo ietvi. Protams, ja ir ierīkots veloceliņš, tad riteņbraucējiem ir jāpārvietojas pa šo reti sastopamo velojoslu.

Situāciju vēl ļaunāku padara medijos publicētās ziņas un stāsti, kuros raksta, ka riteņbraucēji pa ietvēm pārvietojas kā pa Vācijas autobāni.

Varbūt ir pienācis laiks atbildīgajām iestādēm uzsākt jaunu izglītojošo kampaņu, kurā gājējiem tiktu mācīts par tādu lietu kā veloceliņš? Rīgā viņu tā jau ir maz un uz tās pašas Kr.Valdemāra ielas šī iekrāsotā josla ir tik šaura, ka divi velosipēdi knapi var viens otram pabraukt garām. Arī gājējiem ir pienācis laiks saprast, ka velosipēda zvaniņa signāls nav domāts kā rupjš žests, lai «pavācas malā», bet gan vairāk kā draudzīgs brīdinājuma signāls. Sevišķi tas attiecas uz situācijām, kad gājēji ignorē iekrāsotos veloceliņus un dreifē pa celiņa vidu ar mazu bērnu pie rokas.