Silenieks: Vai riteņbraucēji ir no citas planētas? (211)

Tas skan līdzīgi kā uz pasaules ir 8 miljardi cilvēku, ieskaitot ieceļotājus. Un riteņbraucēji, šajā gadījumā ir ieceļotāji. Varētu padomāt, ka ir gājēji, ir auto vadītāji, ir lidotāji, ir traktoristi kā atsevišķas bioloģiskās daudzveidības sugas un pilnīgi atsevišķa suga ir riteņbraucēji. Nē, šie visi ir cilvēki!

Tad kādēļ neiecietīgo izpratnē riteņbraucēji ir savādāki? Kādēļ viņi tomēr ir cilvēku pasuga? Uz to es mēģināšu rast skaidrojumu: Ja cilvēki visi ir cilvēki un ir ar daudzmaz vienādu uzvedību satiksmē, tad kādēļ tas pats cilvēks uzkāpjot uz velosipēda kļūst agresīvs, nesakarīgs, likumus un noteikumus pārkāpjošs? Vai viens no cilvēces ģeniālākajiem izgudrojumiem, par kuru regulāri dažādu jomu speciālisti izsakās, ka nevajag izgudrot no jauna (ritenis), ir ierīce, kurai uzkāpjot cilvēks pārvēršas? Domāju, ka loģisks cilvēks tā neuzskata.

Tad, kas ir tas, kas liek mainīt cilvēka uzvedību, lai viņu uzreiz lamātu par riteņbraucēju? Un manā izpratnē atbilde ir vienkārša – apstākļi ir tie, kas maina cilvēka uzvedību, nevis maina pašu cilvēku. Un pārsvarā visi tie, kas nebrauc ar velosipēdu ikdienas satiksmē, bet izbrauc tikai prieka pēc pa nomalēm un lauku celiņiem, vai arī nebrauc ar velosipēdu vispār, šos apstākļus neredz un tādēļ arī nespēj iejusties cita, jeb riteņbraucēja ādā. Jo pārmetumi ir drīzāk kā jautājumi: Kādēļ viņš tā? Ko viņš iedomājas? Ko viņš vispār domā? Kas viņam ienācis prātā? Un tamlīdzīgi.

Pati jautājuma forma jau pasaka to, ka jautātājs nesaprot. Bet te nav pārmetums tam, kas nesaprot, bet gan mans mēģinājums skaidrot lietas būtību. Agrāk, kad riteņbraucēju bija maz, tad pārējie satiksmes dalībnieki arī nepamanīja šīs saskarsmes problēmas, taču tagad, kad katrā krustojumā ir vismaz pa vienam riteņbraucējam, tad ik uz soļa arī ir problēmas.

Jāsaprot, ka cilvēki izgudroja transporta līdzekli tikai, lai labāk cīnītos ar laiku – ātrāk nokļūtu no viena punkta līdz nākamajam. Tādēļ visi transporta līdzekļa (arī kājām gājēji) vadītāji grib būt ātrāk un viņiem ērtākā veidā, kurš var atšķirties. Tam, kam 120 kg un daudz svīst, tas labāk brauc ar mašīnu, tas, kam patīk brīvība, vēlme pašam būt noteicējam par savu laiku un nesēdēt sastrēgumos, tas izvēlas velosipēdu, bet tas, kas nevar atļauties, tam varbūt sanāk iet kājām (vai braukt ar vienkāršāku mašīnu, velosipēdu vai sabiedrisko transportu).

Tātad katrs pēc iespējām un vēlmēm. Un neviens no šiem cilvēkiem nav pārāks, labāks, sliktāks kā cilvēks, viņi visi ir satiksmes dalībnieki, tikai ar atšķirīgu izvēli pārvietoties.

Vēsturiski cilvēku domāšana bija tāda, ka jārada labvēlīgi apstākļi tiem, kam ir transports. Tas, kam nav mašīna, tas ir nabags un, lai paklusē. Attiecīgi, visa infrastruktūra tika plānota mašīnām, bet ne cilvēkiem. Tādēļ šis mantojums nācis kopā ar iemantoto domāšanu – mašīnai jābūt ātrai, tai vajag vairāk vietas nekā visiem citiem zemes līdzīpašniekiem (piemēram, pilsētas, kurā mēs dzīvojam publiskā telpa pieder mums visiem vienādi, nevis tiem, kam ir mašīna, tam ir lielākas tiesības).

Pašvaldību vadības, pirmkārt, tērē naudu ielu remontam, bet ne ietvju. Par ietvju uzturēšanu rūpējas katrs pats, pie kura mājas ir ietve. Taču gājēji ir 100% no iedzīvotājiem (pēc CSN arī ratiņos braucējs ir gājēja statusā), bet viņiem jārūpējas pašiem par sevi. Bet tikai nelielai daļai, kam pieder mašīna, tie kliedz, ka pa kopējo naudu netiek remontētas ielas.

Taču viņi nekliedz, ka invalīdiem, māmiņām ar ratiņiem, veciem cilvēkiem, riteņbraucējiem un visiem pārējiem (kas visi kopā ir ietves lietotāji) nav nolīdzinātas apmales, jādala ietve kopā ar kioskiem, afišu stabiem, stalažām, balstiem un visādiem citādiem šķēršļiem.

Atšķirīgo attieksmi pret ietves lietotājiem var redzēt gandrīz pie katras ielas rekonstrukcijas, kur ir izdomāti apvedceļi, saliktas zīmes, lai varētu ērti braukt ar mašīnām, bet nekas netiek padomāts par ietves lietotājiem – tie gan jau kaut kur izlīdīs paši. Tas arī parāda attieskmi – ir auto, par tevi padomās, ja nav, tad pats tiec galā. Un pilnīgi viss augstāk minētais attiecas attieksmē pret(!) riteņbraucējiem. Jā, pret!

Pirmkārt, vēsturiski tā kā saprotot, ka auto satiksmes plānotāji nevēlas, lai, viņuprāt, tieši viņiem radīto brauktuvi izmantotu kāds cits, tad nostūma riteņbraucējus nost no ielām uz ietvēm, kopā ar gājējiem.

Taču tā kā gar lielceļiem nav ietves, tad atstāja regulējumu, ka drīkst arī braukt pa brauktuvi, taču, ja traucē lūku vāki, ceļmalas ar stikliem, naglām un citiem riepu duramajiem, tad pats vainīgs.

Brīdī, kad riteņbraucēji sāka dumpoties, ka viņiem kā transporta līdzekļa lietotājiem nav droši apstākļi uz ielām un neērti uz ietvēm, tad auto satiksmes radītāji sāka radīt infrasruktūru riteņbraucējiem, nespējot vēl iejusties riteņbraucēja ādā, bet vēl domājot kā radīt tiem «citplanētiešiem» kaut ko, kas netraucē braukt ar mašīnu. Tā arī radīja – sadala ietvi divās daļās, noņem pusi gājējiem un otru iedod riteņbraucējiem.

Daudzviet pat nesadala divās daļās, jo nepietiek vietas, bet uzliek ceļa zīmi, kura nosaka, ka pašiem jāsadala. Tur, kur blakus brauktuvei bija pļava, tur retās vietās uztaisīja velo celiņu atsevišķi un ieviesa Ceļu satiksmes noteikumos normu, ka, ja brauktuvei blakus ir velo celiņš, tad obligāti jābrauc pa velo celiņu. Un nerēķinoties ar to, ka celiņš sākas vai beidzas ar kāpnēm, barjeru, augstu apmali, pa vidu stabi, koki, reklāmas, noparkotas automašīnas un citi traucēkļi kā piemēram luksafori, kas deg ar īsāku intervālu, nekā uz turpat blakus esošās brauktuves.

Velo celiņa novirzīšana ārpus krustojumiem, kas tādejādi rada juridiskus apstākļus, ka riteņbraucējam katrā krustojumā jāpalaiž autotransports, kas nebūtu jādara, ja velo celiņš būtu atradies krustojumā. Un tajā pat laikā aiz līkuma esoši riteņbraucēji ir daudz grūtāk pamanāmi, nekā tad, ja tie būtu blakus brauktuvei.

Taču tad, kad šādi ritenbraucēji pēkšņi aiz pagrieziena parādās, tad krenķi lieli abiem.

Ķeksīša pēc velo infrastruktūra izbūvēta tikai vienā ielas pusē, kas liedz nokļūt otrā ielas pusē uz mājām, veikaliem, ofisiem, jo noteikumi nosaka, ka nedrīkst braukt pa ielu, ja blakus ir velo celiņš.

Uzlikats ceļa zīmes uz ielām, kas norāda ka tā ir īpaša zona gājējiem un riteņbraucējiem, taču zīmes patiesais mērķis, lai pa šo gājējiem un riteņbraucējiem domāto ceļu drīkstētu braukt arī ar mašīnām tie, kas tur dzīvo, pieved preci, apsaimnieko utt.

Un pilns ar šāda veida nejēdzībām uz katra soļa. Un tas ir pilnīgi normāli auto ceļu projektētāju un būvētāju izpratnē.

Kā Jums šķiet, ja būvējot ielu, būtu kaut viena no iezīmēm, kuras nupat uzrakstīju – elektrības stabs ielai pa vidu, regulāri būtu jāizkāpj no mašīnas laukā, lai pastāvētu un tad varētu braukt tālāk. Kaut kur mašīna būtu jāpastumj, jāapstājas un lēnām jāpārvar atstāti nenolīdzināti bortakmeņi (uz Centrs – Imanta velo celiņa 2012.gadā pēc Latvijas Riteņbraucēju apvienības sūdzībām tika nolīdzinātas 500(!) apmales), ceļš pēkšņi beigtos ar smilšu kaudzi vai barjeru utt. Es domāju, ka pikets būtu jau nākamajā dienā.

Ja nekas pēc piketa nemainītos, tad sāktos anarhija, jo katrs brauktu tā, lai varētu tikai izbraukt un ceļu satiksmes noteikumi vairs nebūtu nevienam spēkā. Valdītu izdzīvošanas instinkti. Brauktu pēc sajūtām, pēc situācijas izpratnes, nevis pēc noteikumiem.

Un tas ir tieši tas, ko šobrīd dara riteņbraucēji – viņi brauc kā izdzīvotāji. Un vainīgi ir nevis tie, kas brauc ar velosipēdu, bet gan infrastruktūras radītāji, kuri tādejādi rada nelaimīgus gājējus, kuriem ir uzgrūsti riteņbraucēji, jo tiem ir bail braukt pa ielu vai noteikumi tiem liek braukt ne pa ielu.

Nelaimīgi ir auto vadītāji, jo riteņbraucējs ar rokassomiņām un elkoņiem, stāvošām uz ietves mašīnām, stabiem, stalažām tiek nodzīts no ietves uz brauktuvi un tad tas met cilpas, jo ielas malās ūdens kanalizācijas lūkām nav vāki vai arī tie ir salikti tā, ka riteni var pārsist.

Cenšoties stāvot noturēties uz velosipēda pie luksafora sarkanā signāla minūtes garumā, riteņbraucējs noskatās kā tie, kas brauc pa ielu, tiem ir vismaz minūte dota, bet viņam ir laiks tikai 8 sekundes, lai pārskrietu pāri tad, kad iedegsies zaļā gaisma.

Riteņbraucējs labāk brauktu pa ielu, taču aizliegts, jo blakus ir radīti «īpaši» apstākļi – velosipēdistu ceļš. Tādēļ daudzi nepaciešot šo diskrimināciju, kad tukšā ielā deg sarkanā gaisma, vienkārši brauc, kad ir droši, nevis tad, kad luksafors nevienam reguluē neesošu satiksmi.

Tie ir apstākļi, tā ir infrastruktūra, kura maina cilvēku, liek uzvesties kā «riteņbraucējam» lamuvārda nozīmē, nevis tā ir no svešuma atlidojusi parādība. Tie es mēs paši – līdzcilvēki. Un Jūs to nekad nesapratīsies, ja nebrauksiet ar velosipēdu.

faktiem>>>

Visi šie mazie un nedaudzie piemēri norāda uz to, ka tiem, kas nav ar automašīnu, tiem infrasruktūra netiek veidota, bet gan radīts iespaids, ka par viņiem domā. Bet riteņbraucēji to ļoti labi saprot un tādēļ brauc nevis pēc noteikumiem, bet gan pēc džungļu likumiem – tā, lai izdzīvotu.

Taču šis ir tikai sākums nesaskaņām, jo riteņbraucēju skaits aug daudz straujāk(pēc Latvijas Riteņbraucēju apvienības ikgadējās riteņbraucēju skaitīšanas Rīgā uz tiltiem un pārvadiem, riteņbraucēju skaits katru gadu pieaug vairāk nekā par 10%) nekā tiem radītā infrastruktūra.

Tas nozīmē, ka varam prognozēt, ka drīzumā uz ietvēm vairs nebūs vietas kopā ar gājējiem un gājēju protesti būs tik lieli, ka riteņbraucēji arvien vairāk sāks braukt par riteņbraukšanai neaprīkotām ielām. Un, ja pašvaldības nedomās par atbilstošu infrastruktūru, tad būs arvien vairāk cietušie. Un tad atkal sāksies muļķīgas sarunas par obligātu ķiveru lietošanu, atstarojošām vestēm u.c. brīnumiem, kas neuzlabo braukšanas apstākļus.

Jau tagad ir paredzams, ka veidojot velo joslas uz ielām būs neapmierinātība no autobraucējiem dēļ tā, ka tiem atņem ielu. Taču visā Latvijā ir simtiem ielu, kura ir līdzīga kā šī, kur abās pusēs uz divvirzienu ielas stāv mašīnas un izrādās, ka ir iespējams izmainīties.

Taču kāds būs troksnis, ja piedāvās vēl mazākā platumā kā aizņem stāvošās mašīnas, izvietot velo joslu katrā virzienā?

Taču vēl paies gadi, kamēr projektētāji sapratīs, ka velosipēds ir transporta līdzeklis un transports nav radīts, lai to nestu, stumtu, bet, lai ar to brauktu.

Velo infrastruktūra jāveido tāda, lai varētu izbraukt ar dažādu veidu velosipēdiem, nevis tikai ar tādiem, kuriem var lēkt uz apmalēm, braukt pa kāpnēm un spraukties starp šķēršļiem.

Kamēr velo infrastruktūra būs tāda, kas nav paredzēta zemāk attēlos redzamajiem velosipēdiem, tikmēr būs neapmierināti gan auto vadītāji, gan gājēji, gan riteņbraucēji. Un atgādināšu – esiet iecietīgi pret tiem, kuri pāvietojas gudrāk - ātrāk, elegantāk, zaļāk, stilīgāk un lētāk.

Un neesiet tādēļ skaudīgi. Skaudība ir netikums. Nelepojaties ar to. Katrs velosipēds ir viens auto mazāk Tavā sastrēgumā, Auto vadītāj! Labāk apvienojaties ar riteņbraucējiem, lai auto vadītājiem, riteņbraucējiem un gājējiem ir visiem kopīgi labāk.

http://silenieks.lv/