Ineta Radeviča: No manis sanāktu slikta mājsaimniece (47)

- Tev vairs nav jāgatavojas sezonai un būs iespēja atcerēties, kas ir svētki un brīvdienas. Pastāsti, kādas šobrīd ir tavas sajūtas?
- Gatavojos Lieldienām un neierobežotā daudzumā varēšu ēst olas. (Smejas) Protams, ir ļoti patīkami, ka nasta no pleciem ir nokritusi un ir ļoti daudz brīvā laika. Izdzīvošu katru gadalaiku un izbaudīšu tā skaistumu, bet, kad tie sāks atkārtoties, tad jau varbūt viss nešķitīs tik interesanti. Tomēr domāju, ka tad jau būšu atradusi veidu kā sevi realizēt. Šobrīd veltu laiku ģimenei un mācībām, baudu dzīvi.

- Lēnām kļūsti par mājsaimnieci? Krāj ēdienu receptes?
- Esmu kļuvusi tik slinka, tādēļ mani par mājsaimnieci noteikti nevar saukt. Uzskatu, ka būt par mājsaimnieci ir ļoti smags darbs, jo ir bezgala garš paveicamo darbu saraksts un nav brīžu atpūtai. No manis sanāktu slikta mājsaimniece, tādēļ labāk uzticos profesionāļiem. Es varu sakārtot un iztīrīt māju, taču tas noteikti nav mans talants. Ja kāds man pajautās, kādu tīrīšanas līdzekli labāk izmantot parketa grīdām, es nevarēšu atbildēt. Tomēr man patīk gatavot ēst un, ja tas mani padara par mājsaimnieci, tad lai tā būtu. (Smejas)

- Pēc karjeras beigām izteicies, ka tagad tev būs citas prioritātes, piemēram, mācības.
- Mācos Krievijas Ārlietu ministrijas diplomātijas akadēmijā Maskavā, kur studēju starptautiskās attiecības. Ir jāmācās gan politika, gan vēsture, jo īpaši, Krievijas vēsture, kuru gan labprāt apietu ar kādu izziņu no ārsta. (Smejas) Tik ļoti iedziļināties Krievijas vēsturē mani diez ko neinteresē, turklāt šaubos, vai man tas kādreiz noderēs. Arī sportā labāk sanāk tad, ja zini, ka šis vingrinājums tev noderēs.
Pašlaik ir grūti atbildēt uz jautājumiem par nākotnes vīzijām, jo esmu tikai ceļa sākumā un man ir ļoti maza pieredze. Taču ir ļoti interesanti kontaktēties ar studiju biedriem, kas pārsvarā ir no citām ministrijām nosūtīti cilvēki. Tā man ir pavisam cita pasaule. Izvēlējos iziet no savas komforta zonas un paskatīties, kas notiek apkārt. Ja arī nepievērsīšos darbam šajā jomā, mācības vismaz sistematizē domāšanu.
Katrā ziņā šobrīd nevēlos runāt par lieliem nākotnes plāniem. Tas būtu tas pats, kas stāstīt, ka lēkšu septiņus metrus, kamēr varu aizlēkt tikai 6,50 metrus, vai stāstīt, ka cīnīšos par medaļu, lai gan vēl pat neesmu kandidāte uz sporta meistara godu. Kādreiz es tā rīkojos, taču dzīve iemācīja, ka labāk ir attiecīgi sagatavoties un tad runāt.

- Tava dzīve šobrīd ir daudz atkarīga no vīra, hokejista Pjotra Ščastļivija plāniem. Viņam drīzumā paliks 34 gadi un arī viņa karjera tuvojas beigu posmam.
- Jā, bet viņam vēl ir līgums uz diviem gadiem ar Ņižņijnovgorodas «Torpedo». Mums Latvijā ir zeme un mēs plānojam kaut ko būvēt, taču saprotam, ka pašlaik tam nav jēgas, jo neviens tur nedzīvos.

- Vai jūsu plānos ietilpst apmesties uz dzīvi Latvijā?
- Grūts jautājums. Nākotnes plānošana ir nepateicīga lieta. Taču mums šeit ļoti patīk un pavadīsim šeit vasaru. Divi gadi ir pietiekami ilgs laika posms, lai es saprastu realitāti, kāda ir mana dzīve bez sporta. Tad jau būs jāvērtē nopietnāk, vai dzīvosim ASV, Krievijā vai Latvijā. Krievijā gan sevi īsti neredzu, jo esmu redzējusi Ufu un Ņižņijnovgorodu, kur spēlējis mans vīrs, un Latviju uzskatu par sakoptāku vidi. Jā, iespējams, varētu dzīvot Maskavā, jo šo pilsētu esmu iemīlējusi, tomēr tā ir lielpilsēta un tajā ir milzīgi sastrēgumi. Šodien Rīgā man bija tikšanās Čiekurkalnā un biju atpakaļ jau pēc pusstundas, lai gan biju plānojusi tam atvēlēt trīs stundas. Kad redzi šādu atšķirību, tad tiešām vairs nevēlies pavadīt dzīvi vienkārši vadājot bērnus uz nodarbībām. Turklāt Latvijā dzīvo mani radi un draugi. Es gribētu, lai mani bērni izaugtu kopā ar viņu bērniem, tādā vidē (ar kultūru un tradīcijām), kurā augu es pati. Tā mums būtu vēl vieglāk saprasties.

- Vēl rudenī aizvadīji piecu nedēļu treniņnometni ASV, kur saprati, ka ķermenis meklējis veidus, kā nošmaukties. Vai tas bija izšķirošais brīdis, kad nolēmi likt punktu karjerai?
- Jā. Bet zini, kad man jautāja, kādēļ tieši pēc dēla piedzimšanas mani rezultāti uzlabojās, es skaidroju, ka tad skaidri sapratu un sāku novērtēt savu laiku. Sapratu - ja tur eju, tad man katru mazo vingrinājumu jāizpilda par 100% un jāizprot, nevis vienkārši jāizdara. Tolaik ASV īstajā brīdī satiku cilvēku, kurš arī bija perfekcionists, tādēļ katram vingrinājumam meklējām perfektu pozīciju. Jutu katru muskuli un sapratu, kādēļ pildu tieši šo vingrinājumu. Bet, kad atbraucu pagājušajā rudenī, es jutu, ka ķermenis darīja tā, kā viņam ir vieglāk, lai gan prāts zināja, kā ir pareizi. Mans ķermenis jau ir tika pieredzējis, ka prot atrast ceļus, lai izvairītos no maksimālā darba. Izskatās, ka dari visu, bet patiesībā dari kā gribas, nevis kā vajag. Negribēju atgriezties tajā posmā, kādā biju pirms vairākiem gadiem, kad domāju, ka tikai gatavoju sevi lielajam sportam. Sāku aizdomāties, ka, ja reiz ķermenis pretojas, tad varbūt nemaz nevajag to darīt, jo sportā tā ir - ja nedari ar pilnu atdevi, tad nav ko tur meklēt.

- Tā nav tikai sportā...
- Protams. Ja vēlies kaut ko sasniegt, jādara ar visu sirdi.

- Vai kāds mēģināja tevi atrunāt?
- Neviens. Visi bija ļoti pretimnākoši. Jau gadu pirms tam par to biju runājusi, tādēļ tas nebija milzīgs pārsteigums, to varēja nojaust. Pēdējo gadu man bija ļoti grūti trenēties. Nav manā raksturā sūdzēties, taču tā jau bija cīņa ar sevi. Tāpēc mani tuvinieki tam bija gatavi.

- Tu esi sportiste ar lielo burtu, taču tev allaž nāksies sadzīvot ar to «vienu centimetru». Ja kāds var gudri runāt par to, cik viņam pietrūcis līdz medaļai, tad tu vari pat konkrēti parādīt...
- Esmu optimiste, bet zinu, cik daudz darba un veselības, kā arī apkārtējo cilvēku atbalsta prasa sasniegt tādu līmeni, kādā biju 2010. gada Eiropas čempionātā, 2011. gada pasaules čempionātā un Londonas olimpiskajās spēlēs. Zinu, cik daudz psiholoģisko spēku tas prasa. Man šķita, ka, gatavojoties Olimpiādei, es katru dienu pie spoguļa vēroju, kā kļūstu vecāka. Ne tik daudz ārēji, cik iekšēji. Man pirmoreiz dzīvē bija negulētas naktis. Ja tu man jautā, kāpēc es neturpinu, lai gan man neizdevās sasniegt mērķi, es atbildēšu, ka apzinos - es to vairs nespēšu izdarīt vēl pēc četriem gadiem. Nevari atkal dzemdēt bērnu, atkal sagatavoties Eiropas un pasaules čempionātiem un aizbraukt uz olimpiskajām spēlēm. Katru gadu ir sevi jāpierāda, katru gadu ir jātur līmenis. Tas nozīmē, ka vēl četrus gadus man jādzīvo tādā stresā, bet es to nevarēšu fiziski un psiholoģiski «pavilkt». Darīt uz 50% un tad cerēt uz medaļu - tā būtu brīnuma gaidīšana. Es nevēlos dzīvot, ticot tik lielam brīnumam. Labāk ir beigt un sākt kaut ko citu.

- Biju gaidījis, ka pēc pēdējā lēciena Olimpiādē televizora ekrānā tevi varēs redzēt noskumušu, bet tu smaidīji. Vai tev kā sportistei pirmajā brīdī nebija vilšanās sajūta?
- Mani vecāki ir bijuši sportisti, un es jau no agras bērnības esmu bijusi sportā. Es ar to izaugu un tas ir manās asinīs - ne tikai kā lēkt, bet arī sporta uztvere. Ar vārdiem to nevaru paskaidrot, tās ir izjūtas... Esmu redzējusi tik lielas neveiksmes sportā, esmu bijusi klāt cilvēkiem, kuri atbraukuši kā līderi, bet aizbraukuši ar 20. vietu. Protams, esmu redzējusi arī skaistus stāstus un pati tādu piedzīvojusi. Kad braucu uz olimpiskajām spēlēm, es sapratu, ka man jābūt gatavai visam. Es nedomāju tikai par to, ka lēkšu septiņus metrus un cīnīšos par medaļām. Man bija jābūt gatavai pieņemt jebkuru vietu un rezultātu. Pati pie Eiropas zelta medaļas esmu tikusi ar vienādu rezultātu un pasaules čempionātā tikai par diviem centimetriem apsteigusi trešās vietas ieguvēju, tādēļ man kā sportistei viens centimetrs tāllēkšanā nemaz nešķiet tāds retums. Atceros savu pirmo interviju pēc uzvaras Eiropas čempionātā Barselonā, kad teicu: «Redz kā sanāk tāllēkšanā - viens centimetrs turp, viens šurp.» Tobrīd runāju kā čempione, bet šos vārdus atcerējos arī pēc Olimpiādes. (Smejas) Trenerim jau teicu, ka laikam biju tas cilvēks, kurš visvairāk bija gatavs būt ceturtais, jo, paldies Dievam, man ir uz ko paļauties un ir cilvēki un apstākļi, kuri man vieglāk palīdzēja iziet no šīs situācijas.

- Kuru tu sauktu par savas karjeras emocionālāko brīdi?
- Hmm... Ļoti labs jautājums, es pat neesmu par to domājusi. Domāju, ka tās ir olimpiskās spēles, jo ne vienmēr skaistākais brīdis ir arī emocionālākais. Es jau vīram teicu, ka tas, ko mēs tajā brīdī pārdzīvojām, bija mums emocionālākais brīdis kopš bērna piedzimšanas. Sportā tā varbūt bija neveiksme, taču ģimenes dzīvē tas uz mani kā sievieti atstāja lielu iespaidu. Tā man bija smaga sezona, jo mocījos ar traumām un vēl pusotru mēnesi pirms Olimpiādes lēcu tikai 6,55 metrus, bet Londonā sasniedzu savu otro labāko rezultātu karjerā.

- Vai pašai iekšēji bija sajūta, ka esi izdarījusi visu, kas bija tavos spēkos?
- Fiziski, jā. Atceroties to, kā es gatavojos un kā dažubrīd jutos, es nevaru sūdzēties par rezultātu. Turklāt 6,88 metri nav tas rezultāts, ar kuru varēju cerēt uz medaļu. Tam parasti ir jāaizlec septiņi metri. Ja būtu lekusi septiņus metrus un tad paliktu ceturtā, justos sliktāk.

- Parasti saka, ka nevajag nožēlot izdarīto, bet gan neizdarīto. Vai kādā no karjeras posmiem kaut ko neizdarīji, kas būtu nācis par labu.
- Pēdējā olimpiskajā gadā vajadzēja ne tikai fiziski strādāt treniņos, bet vispusēji attīstīties. Es visu dienu pavadīju stadionā vai trenažieru zālē, aizmirsot par motivējošajām grāmatām un filmām. Noguruma dēļ mazāk laika pavadīju analizējot savu lēcienu ierakstus vai paveikto un turpmāko treniņu plānus. Mans režīms bija izpildīt vingrinājumus, pārstrādāt slodzi, un labi izgulēties, taču nebija laika emocijām un pārdomām, lietām, no kurām rodas iedvesma un olimpiskajā stadionā tās pietrūka. Taču jāsaka liktenim paldies, ka neaizgāju no sporta pirms vai uzreiz pēc bērna piedzimšanas, jo tad man būtu 100% pārliecība, ka kaut ko neesmu izdarījusi, jo trūka medaļu.

- Atvaino, bet kā ar jaunību?
- Kad redzu, ka jauns un talantīgs sportists agrā vecumā sasniedz lielus panākumus, lūdzu Dievu, lai viņam blakus būtu labi un gudri cilvēki, kas spētu norobežot no negatīvām sekām. Jaunības maksimālisms var likt sportistam lēkt pāri galvai, bet, ja organisms nav nobriedis, rodas traumas. Vieglatlēta labākie gadi pārsvarā ir pēc 25 gadu robežas. Tad sportists var pilnībā realizēt savu potenciālu, pie nosacījuma, ka viņš ir saglabājis veselību. Esmu pateicīga visiem saviem treneriem. Viņu bija daudz un dažādi, bet neviens neforsēja manu fizisko attīstību, viss notika pakāpeniski... Visam ir savs laiks. Manuprāt, dažreiz tev tiek iedots kredīts, bet, ja gūsti panākumus vēlāk, tad proti tos labāk novērtēt.

- Vai tev nav doma rakstīt grāmatu?
- (Smejas) Man? Tu domā, ka būs tik interesanti, lai kāds lasītu? Uzrakstīt jau var, bet negribas, lai tirāža būtu 500 eksemplāri. (Smejas) Ceru, ka kādreiz sasniegšu kaut ko vērtīgu, lai būtu iemesls rakstīt grāmatu.

- Par to ieminējos tādēļ, ka tu tomēr esi paspējusi vienlaikus sasniegt mērķus gan sportā, gan ģimenes dzīvē, kas sportistēm nebūt negadās tik bieži.
- Paldies par komplimentu, bet arī ģimenes dzīvē man sevi vēl jāapliecina, jo cik tad ir septiņi gadi? Tas ir ļoti īss periods. Turklāt tas, ka šī man ir otra laulība arī nedod man tiesības dot padomus. (Smejas) Pagaidām drīzāk varētu uzrakstīt anekdošu grāmatu. Piemēram, par gadījumu, kad, braucot uz Dimanta līgas sacensībām, iepakoju somā divas labās kājas naglenes.

- Runājot par emocionālajiem brīžiem laikam aizmirsām pieminēt Londonas olimpisko spēļu noslēguma ceremoniju, kurā tev bija tas goda nest Latvijas karogu, turklāt to tev uzticēja darīt divkārtējais olimpiskais čempions Māris Štrombergs.
- Jā, tas bija fantastisks mirklis. Bet tas, kā man paziņoja par to, ka būs jānes karogs, bija neaizmirstami. Pēc manām sacensībām dzīvoju ar vīru viesnīcā, jo negribēju braukt uz olimpisko ciematu, lai neliktu citiem justies neērti. Apzinos, ka katrs nāktu klāt un prātotu - nez ,vai viņa ir priecīga vai bēdīga. (Smejas) To nevēlējos piedzīvot, jo šķiet, ka pārējie cilvēki pārdzīvoja vairāk nekā es.
Tomēr dienā, kad atgriezos ciematā, man pateica, ka tūlīt atbrauks čempions un visi dosimies viņu apsveikt. Tas arī tika izdarīts, bet pēc kādām 20 minūtēm [Latvijas Olimpiskās delegācijas preses sekretāre] Marita Vilciņa man zvana un jautā, vai esmu apģērbusies? Sākumā nesapratu, kādēļ viņa man to jautā. Bet, kad atvēru durvis, tad manā priekšā bija vesela grupa ar Māri un [LOK prezidentu] Aldoni Vrubļevski priekšgalā. Tas bija ļoti negaidīti. Turklāt Māris piedāvājumu nest karogu pasniedza ļoti jauki un emocionāli.
Manuprāt, dzīvojot olimpiskajā ciematā, visi šie pārdzīvojumi, emocijas, prieki un traģēdijas... Jūties it kā atrastos citā pasaulē. Visas izjūtas ir atkailinātas, nervi ir uzvilkti un no smaida līdz asarām ir viens mirklis. Tāpēc es brīdī, kad piekritu lūgumam nest Latvijas karogu, raudāju no goda un prieka. Biju patīkamā šokā, turklāt Māris izbrīnīja kā vīrietis ar savu uzvedību. Man šķiet, ka ar savu attieksmi pret sportu un apkārtējiem viņš ir piemērs. Tādēļ ļoti gribētos, lai viņš pēc sportista karjeras beigām pavadītu vēl vairāk laika Latvijā, jo, manuprāt, viņa ārzemju pieredze ļoti noderētu Latvijas sportam.

- Atklāšanas ceremonijā, ja paveicas, tad var redzēt Latvijas delegāciju un karognesēju, bet noslēguma ceremonijā tevi tā arī neizdevās saskatīt...
- Man nesen prasīja ģimenes fotogrāfiju un secināju, ka man ir bildes, kurās ir vīrs ar bērnu, bet pati ne. Esmu sapratusi, ka man ļoti maz nozīmē tas, cik bieži mani rāda televizora ekrānā vai fotogrāfē. Pat ceļojumos nekad nefotogrāfēju, bet paturu visu sevī. Ir ļoti patīkami atgriezties pie dzīves emocionālajiem piedzīvojumiem, bet labprāt to daru, kavējoties atmiņās, nevis šķirstot albumu vai skatoties ieraskstus. Tas, ka Olimpiādes noslēguma ceremonijā mani nerādīja televīzijā, man personīgi nepadarīja šo mirkli mazāk nozīmīgu.

- Vai noslēguma ceremonija sportistam nav nedaudz skumjš brīdis?
- Tu tagad runā kā skatītājs. (Smejas) Man ir tieši otrādi. Londonā nepiedalījos atklāšanas ceremonijā, bet 2004. gadā Atēnās atceros, ka atklāšanā bija liels stress. Prātā skrien tik daudz dažādas domas, kas pavisam nav saistītas ar ceremoniju, bet pēc tam atceroties, nāk smiekli. Bet noslēguma ceremonijā beidzot jūties atbrīvoti, jo viss jau ir aiz muguras. Vari izbaudīt lieliskos priekšnesumus un droši ļauties emocijām. Tādēļ man nevienu brīdi nebija skumji.

- Droši vien nebūsi gatava savai ģimenei nodarīt pāri un atkal mesties sportā, lai kļūtu par treneri?
Mana mamma ir trenere, tāpēc tas ir manos gēnos. Pat vērojot dēlu vingrošanas treniņā un apzinoties, ka es neko nesaprotu no vingrošanas, vienalga nevaru klusēt un pastāvīgi mēģinu viņam kaut ko pamācīt. Pirmkārt, jau to, ka ir jāklausa treneris! (Smejas)
Latvijā ir daudz talantu, ar kuriem būtu interesanti strādāt, ir lieliskas tradīcijas, tādas kā «Rīgas kausu» sacensības, kurās es startēju un uzvarēju 2005. gadā, bet savulaik piedalījās mana mamma, tētis, un arī tante. Viņi stāsta, ka tolaik jutās pagodināti, jo šīm sacensībām bija milzīga starptautiskā popularitāte. Man ir liels prieks, ka arī šogad notiks šīs sacensības un man būs iespēja tajās piedalīties kaut vai citā statusā.
Taču Latvijā ir maz manēžu un stadionu. Lai būtu ideāli treniņu apstākļi, ir jābraukā pa visu valsti. Es uzskatu, ka kamēr neesi profesionāls sportists, pirmajā vietā ir jābūt mācībām, nevis braukāšanai. Mēģinot to apvienot, var palikt gan bez izglītības, gan bez sportiskā rezultāta. Man liekas ka pašlaik vairākiem sportistiem un treneriem nolaižas rokas, jo viņiem nav kur trenēt un trenēties. Es viņus saprotu un ļoti ceru, ka situācija uzlabosies. Diemžēl, es nevaru to ietekmēt un kā jau darīju dzīvē ne reizi vien - meklēju iespējas.
Pirms pāris gadiem iesniedzu dokumentus ASV uz zaļo karti un esmu saņēmusi pozitīvu atbildi. To darīju ar domu, ka varētu kļūt par treneri universitātē, sākumā palīdzot savam bijušajam trenerim un mācoties no viņa .Tur vari redzēt, ka cilvēks aug ne tikai kā sportists, bet arī kā personība. Un pat, ja neizdodas realizēt sevi sportā, cilvēks vienalga ir ieguvējs, jo viņam ir izglītība, angļu valoda un patstāvīgas dzīves pieredze. Viņš var atgriezties mājās un būt noderīgs savā profesionālajā jomā. Turklāt jebkurā valstī un vecumā ir patīkami būt starp jauniešiem, neatpalikt no dzīves. (Smejas)
Ja dzīve tā ievirzīsies un man būs jāstrādā ASV, es kā latviete varētu palīdzēt latviešiem iejusties svešajā vidē. Atceros, ka man paveicās, jo Viktors Lācis jau bij tur iedzīvojies, tādēļ man praktiski nebija nepieciešams laiks adaptācijai - jau pirmajā mēnesī varēju koncentrēties mācībām un treniņiem. Taču ir daudz piemēru, kad cilvēkiem ir grūti pielāgoties apstākļiem un viņiem sākas depresija. Būdama tur, varētu palīdzēt ne tikai kā trenere, bet arī kā cilvēks. Man tas būtu liels gandarījums. Lai ko es dzīvē esmu darījusi un nākotnē darīšu, esmu pārliecināta, ka svarīgākais ir izjust emocionālo gandarījumu, un tad arī finansiālā puse neizpaliks.

<span class="username js-action-profile-name">@<b>Apollo_sport</b></span>