Pļaviņš par medaļām, naudu un nākotni pludmales volejbolā (5)

- Droši vien pēdējā mēneša laikā gūtie panākumi ir karjeras virsotne. Vai pats jūti, ka šajā laika posmā ir atmaksājies viss pludmales volejbola treniņos ieguldītais darbs?
- Atmaksājās jau ar vienu Olimpiādi. (Smejas) Uzvaru Krievijas kausa izcīņā gan ļoti augstu nevērtēju, jo tur uzvarēju jau trešo gadu pēc kārtas (iepriekšējos divos gados pārī ar Aleksandru Samoilovu). Par karjeras virsotni grūti spriest, jo ceru, ka viss vēl priekšā. Ne brīdi neesmu domājis apstāties, vēl ir uz ko tiekties. Kaut vai iegūt stabilitāti. Ja līdz šim kopā ar Jāni stabili bijām 9. vietā, tad tagad gribētos, lai ar Jāni vai kādu citu stabili būtu astotniekā. Gribētos, lai jau pirms sacensībām būtu pamats runāt par medaļām, jo šoreiz tā tomēr nebija.

- Par ieguldīto darbu treniņos nevienam nav šaubu, bet vai ir kādi blakusapstākļi, kas ļāva mēneša laikā izcīnīt bronzu olimpiskajās spēlēs un zeltu Pasaules kausa posmā?
- Principā jau trīs gadus kopā ar Jāni sezonas galvenajos startos esam parādījuši labāko rezultātu. 2010. gadā Eiropas čempionāts un Pasaules kausa posms Marseļā, pērn - pasaules čempionāts, bet šogad - Olimpiāde un Pasaules kausa posms Stare Jablonkos. Domāju, ka tas ir tikai un vienīgi trenera [Aigara Birzuļa] nopelns, jo visu gadu kopā netrenējamies. Jā, Londonā bija dziļākas smiltis, kas mums bija izdevīgāk, taču pēdējos trīs turnīros ir bijis arī karstums, vējš un lietus, kā arī smiltis, kuras ir piemērotākas spēka volejbolam. Tādēļ domāju, ka visu izšķīra mūsu sagatavotība, nevis blakusapstākļi.

- Vai atšķirībā no Samoilova un Sorokina, kuriem jau no sezonas pirmajiem mačiem bija jācīnās par vietu Olimpiādē, jums izdevās saglabāt emocijas?
- Es gan neteiktu, ka mūsu vieta bija tik droša, jo arī mums vajadzēja izcīnīt vismaz 9. vietas. Visu laiku pretī nāca krievi, nīderlandieši, itālieši, norvēģi, arī Saša un Ruslans - komandas, kuras olimpiskajā rangā mums bija līdzās, tādēļ nedrīkstējām atļauties zaudēt. Tas prasīja nervus, lai gan uz āru to neizrādījām, tādēļ no malas izskatījās vieglāk. Nervu gali tika kutināti ne tikai treneriem un līdzjutējiem, bet arī mums pašiem. (Smejas)

- Vai jutāties tā, ka uz Olimpiādi esat sasnieguši sportiskās formas virsotni?
- Grūti pateikt, jo diena no dienas atšķīrās. Olimpiādē neviens no mums medaļu negaidīja, gājām soli pa solim un jutāmies apmierināti ar to, ko esam paveikuši. Spēlējām ar sajūtu, ka ir jau labi, bet varētu vēl labāk.

- Latvijā uz ielas tagad atpazīst?
- Pēc olimpiskajām spēlēm Latvijā esmu bijis tikai četras dienas. (Smejas) Tomēr cilvēki ir nākuši klāt un apsveikuši. To gan nevar salīdzināt ar to, kā bija Krievijā, kur visi nāca klāt un gribēja fotogrāfēties. Latvijā cilvēki ir nedaudz kautrīgāki.

- Kas nāk klāt? Jaunieši?
- Jaunieši vairāk atskatās un sačukstās. (Smejas) Bet 25-40 gadu veci cilvēki ir drošāki. Pienāk un apvaicājas, vai esmu tas, kurš spēlēja Olimpiādē, tad apsveic un saka, ka sekojuši līdzi mūsu panākumiem. Varbūt televizorā izskatos citādāk...

- Trūkst brilles...
- Saulainā laikā es tāpat staigāju brillēs. Tā jau tāda atkarība, jo acis pie tā pieradušas. Varbūt gluži otrādi - ierauga kādu brillēs un nodomā, ka viņš ir kaut kur redzēts. (Smejas)

- Pludmales volejbols tagad ir uzmanības centrā. Kā tu redzi sporta veida nākotni un kas nepieciešams attīstībai?
- Pirmkārt, saglabāt to, kas ir. Saglabāt sponsoru un valsts atbalstu, arī treneriem. Ideāli būtu, ja sponsori maksātu mums algas. Jā, Latvijas olimpiskajā vienībā mums ir pabalsts, taču katru gadu ir jāizpilda noteiktie normatīvi. Labi būtu, ka sponsors uz četriem gadiem iedod naudu un ļauj gatavoties.

- Vai tad medaļniekiem LOV šādu atbalstu nesniedz?
- Tad, kad būs apstiprināts, tad arī teikšu, ka tā ir. (Smejas) It kā jau jābūt, bet līdz šim to neesam izbaudījuši. Taču šajā gadījumā domāju arī par Sašu un Ruslanu, no kuriem tāpat gaida rezultātu. Būtu lieliski, ja sponsori iedotu naudu algām un braucieniem uz turnīriem, lai ziemā nebūtu jāspēlē zāles volejbols vai jāmeklē darbs.

- Un kā ar jauniešiem?
- Ja ir zināms, ka, piemēram, Eiropas čempionātā Latvijai ir viena vai divas vietas, tad būtu labi, ja varētu noorganizēt gatavošanos nevis vienai vai divām komandām, bet četrām, lai jauniešiem ir stimuls sevi apliecināt un cīnīties par vietu Eiropas čempionātā. Agrāk bijām viena komanda, bet tagad komandu ir vairāk un iekšējai konkurencei ir jābūt.

- Sponsoru interese pieaugs?
- Tagad ir īstais brīdis meklēt sponsorus un pie tā tiek strādāts. Domāju, ka mums bija labi un tagad sliktāk noteikti nekļūs.

- Pastāsti, kā notiek sponsoru meklēšana un kas ar to nodarbojas?
- Mums ir cilvēki, kas palīdz. Pašam laika nav tik daudz, taču uz svarīgākām pārrunām dodos arī pats. Šos četrus gadus mūs atbalstīja Latvijas Valsts meži, kuri mums palīdzēja arī tad, kad mums vēl nebija panākumu. Pēc tam pieslēdzās arī «LDz Cargo». Tāpat atbalstījuši ir arī Olimpiskais centrs, «Krown», «Asics», «Xsports», «Pure balance» un «Oakley». Negribētos kādu aizmirst. (Smejas) Nesaku, ka visi mūs ir atbalstījuši četrus gadus, taču palīdzība ir bijusi.

- Ko viņi dabū no jums pretī?
- Uz spēļu krekliem reklāmas likt nevaram, bet uz šortām ir Latvijas Valsts meži, tādēļ likt klāt citus atbalstītājus, kuri nesniedz tik lielu atbalstu, nebūtu godīgi. Taču ir iespējams kaut ko izdomāt, jo ir treniņtērpi un ikdienas apģērbs. Ja būs mašīna, tad arī tur būs iespēja izvietot reklāmu.

- Lasīju, ka šosezon ceļa un dzīvošanas izmaksas bija aptuveni 20 000 latu.
- Jā, taču mēs nebijām uz sezonas pirmo posmu Brazīlijā, vēl trīs posmus atcēla, turklāt mums nebija arī treniņnometnes. Ja tas viss būtu, tad summa varētu sasniegt 30 000 latu. Šajos aprēķinos gan neieskaitu inventāru - bumbas, pildbumbas, tīklus, līnijas utt., kuras paši pirkām, lai labāk sagatavotos.

- Ja pareizi saprotu, tad pašiem un ģimenēm paliek turnīros nopelnītā nauda?
- Jā, jo sponsori tāpat kā LOV liek atskaitīties par katru iztērēto santīmu.

- Kvalifikācija uz Riodežaneiro olimpiskajām spēlēm sāksies no 2014. gada. Tagad priekšā divas sezonas eksperimentēšanai?
- It kā Jānis tā ir ieminējies. Zinām, kā un ko gribētu, bet novembrī vēl ir Pasaules kauss, kuram gatavosimies kopā ar Jāni. Ja šo turnīru tomēr atcels, tad sēdīsimies pie galda un vienas dienas laikā izlemsim, ko darīt turpmāk. Šobrīd vēl ir pāragri teikt kaut ko konkrētu, jo viss vēl var mainīties. Vienmēr kāds būs neapmierināts, tādēļ nevēlamies, lai rastos dažādas baumas. Pagaidām kopā ar Jāni gatavosimies pēdējam šīs sezonas turnīram, bet pēc tā pieņemsim lēmumus. Katrs kaut ko ir ieskicējis. Ja tas nesakritīs, tad nedaudz aprunāsimies. Lielām problēmām nevajadzētu būt.

- Ko tu gribētu? Lai Jānis pastiepjas garāks?
- Nē. (Smejas) Izrādās, ka tas mums nav šķērslis. Sezonas beigas bija ideālas, taču tāpat kā es un Saša savulaik jutāmies noguruši, tagad jāskatās, ko domā Jānis. Esmu ar visu apmierināts, taču tas ir tikai mans viedoklis. Vēl ir Jāņa un trenera viedokļi, tāpat Jānis ieklausās arī tēva un ģimenes viedoklī. Ja manas un Jāņa domas nesakrīt, tad kādu piespiest pārdomāt nevar. Visiem jābūt apmierinātiem.

- Lai kā arī būtu, bet tu paliksi ar treneri Birzuli?
- Jā, viņš bija viens no retajiem, kurš man ticēja jau sen. Rezultāti ir vairāk nekā labi, tādēļ arī nākamos četrus gadus strādāšu ar Aigaru.