Šmēdiņš: Gribētos pamēģināt uzspēlēt citādāk

- Vai beidzot ir pagājis gana ilgs laiks, lai apjaustu paveikto?
- Visu sezonu gāja mierīgi, izcīnījām vairākas 9. vietas Pasaules kausa posmos, taču tad Londonā negaidīti «izšāvām», bet Polijā jau bijām uz emocionālā viļņa. Vinnējām arī tādus pretiniekus, kuriem līdz šim bijām zaudējuši. Finālā jau vairs nedrīkstējām atļauties zaudēt, jo nez vai šāda iespēja vēl kādreiz būs.

- Jāspēlē taču visu sezonu, tādēļ par kaut kādu optimālās formas sasniegšanu uz olimpiskajām spēlēm nevar runāt.
- Protams. Mūsu sporta veidā vispār ir grūti dabūt optimālo sportisko formu uz vienu turnīru. Varbūt fiziski jutīsies labi, taču par tehniku atkal ir cits stāsts. Pirms sezonas mēneša garumā ielikām fizisko bāzi, bet pārējais jau bija atkarīgs no tā, kā izdosies saspēlēties. Bija labāki un sliktāki turnīri, bet sezonas beigās viss gāja no rokas un mēs to izmantojām.

- Kad kļuva zināms, ka startēsiet Londonā, teici, ka atlikušajos mačos līdz Olimpiādei pamēģināsiet kaut ko jaunu. Vai kaut ko šajā laikā izmēģinājāt, kas deva rezultātus Londonā?
- Kad aizbraucām uz Londonu un konstatējām, ka ir «dziļās» smiltis, mūsu domas mainījās. Mūsu taktika bija servēt bez kļūdām, lai pretiniekam katrs punkts būtu jāizcīna, nevis mēs kaut ko uzdāvinātu, kas pretiniekus agri vai vēlu nogurdinātu. To izlēmām jau uz vietas. Galvenais mērķis bija pašiem pieļaut pēc iespējas mazāk kļūdu. Pārējās nianses jau bija atkarīgas no konkrētā pretinieka. Treniņos piestrādājām pie tā, no kuras puses jāņem spēka sitiens, uz kuru pusi jāskrien pakaļ katam. Mūsu pluss bija arī tas, ka mums bija mazāks satraukums nekā tiem, kuri Pasaules kausa posmos šosezon bija startējuši veiksmīgāk.

- Nīderlandes duetam Rihardam Šuilam/Reinderam Numerdoram jūs sabojājāt karjeras beigas.
- Jā, tas viņiem bija viens no pēdējiem turnīriem. Varbūt nākamgad vēl uzspēlēs pasaules čempionātā, taču tik nopietni vairs netrenēsies. Viņi bija gatavojušies visu ziemu, tomēr sapnis par olimpisko medaļu nepiepildījās.

- Vai Pasaules kausa posmā Polijā jutāt medaļu kaklā?
- Spēlētāji nāca klāt un apsveica, taču nekas īpašs nebija. Tas bija jauns turnīrs, bet iepriekšējais jau bija vēsture.

- Jaunām medaļām seifu jau nopirki?
- Nē, man ir stiklots skapītis, kurā ir visas medaļas un kausi. Bet Londonas olimpiskajai medaļai būs jāuztaisa atsevišķs plauktiņš, kurā kopā ar medaļu novietot arī zaļo krekliņu un brilles.

- Medaļa nav no vieglajām...
- Jā, var just, ka ir kaklā. Stundu panēsā un jau sāc just, ka velk uz leju, tāpēc īstā vieta laikam ir plauktā. (Smejas)

- Sezona galā, taču turpinājums līdzjutējus tur saspringtā neziņā. Kā ar runām par to, ka turpmāk spēlēsi kopā ar Aleksandru Samoilovu?
- Tāds priekšlikums ir izteikts. Skatīsimies.

- No kura šis priekšlikums nāca? Treneris Aigars Birzulis piesauca «vecāku sapulci».
- Tās ir tikai viena cilvēka domas. Par šo sadarbību man ieminējās tikai Polijā, bet Aigars saka, ka par to zinājis jau iepriekš. Tēvi bija runājuši vēl pirms Olimpiādes, jo sezona līdz tam neizdevās tik sekmīga kā gribētos. Mūsu sadarbība jau iepriekš bija plānota līdz olimpiskajām spēlēm. Nav tā, ka mēs plānojām vienmēr spēlēt kopā. Tā ir normāla prakse pludmales volejbolā. Jauns stimuls un iedvesma, jauni apstākļi, kas varētu kļūt par atspēriena punktu. Turklāt abi esam salīdzinoši maza auguma (1,90 metri), tādēļ ar Top8 pāriem varam cīnīties tikai tad, kad esam labākajā formā, bet pretinieki jau «sēžas». Taču reāli skatoties - ja pretinieki ir labā formā, tad mums uzvarai visu laiku kaut kas pietrūkst. Arī Mārtiņš grib, lai es «uzlieku» vairāk blokus, taču es zinu, ko varu un ko nevaru. Loģiski, ja pretī bloķētājam ir 2,05 metri, tad viņš «sabloķēs» vairāk par mani. Tāpēc gribētos pamēģināt citādāk, lai redzētu, kā tad izskatīsies.

- Olimpiādē visi priecājās par Mārtiņa spēli aizsardzībā, taču tas ir abu nopelns.
- Protams. Ja visu laiku blokā lektu «uz dullo», tad nekas nesanāktu. Man blokā ir jāaizsedz tā zona, kur nav Mārtiņš, bet viņam jāņem sitiens gar bloka malu vai jāizdomā kur skriet pakaļ pēc katiem. Principā jau zini, vai konkrētais pretinieks sitīs aptuveni pa ceturto vai septīto metru. Blokā sadarbības ar aizsargu var būt ļoti daudz. Tāpat reizēm pretiniekus «ķeram uz muļķi» - rādu, ka bloku likšu pa līniju, bet Mārtiņš stāv «slīpajā», taču pēdējā brīdī es aizlecu «slīpajā», bet Mārtiņš skrien līnijā. Ir daudz sadarbību, lai piemuļķotu pretiniekus un liktu viņiem biežāk izpildīt māņsitienus.
Īstenībā jau man gribētos uzspēlēt aizsardzībā, jo blokam tomēr esmu par īsu un nevaru «sabloķēt» tik daudz, cik gribētos. Jā, sezonas beigās tas izdevās un tā tas notiek parasti, taču tās jau ir sezonas beigas.

- Kurus ir visgrūtāk apmuļķot?
- Pieredzējušos. Tos, kuri tieši pirms sitiena paskatās uz laukumu. Ja ir sliktāks cēliens un bumba ir tālāk no tīkla, tad ir grūti redzēt. No malas droši vien viss izskatās vienkārši, taču apakšā ir visādas fīčas.