Aldermane: par referenduma rezultātiem jārunā ļoti uzmanīgi

Aldermane piekrīt tiem, kas apgalvo, ka 18.februāra referendumā par otrās valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai nav ne uzvarētāju, ne zaudētāju. Referendums bija kā liels pētījums, kas parāda, kāds ir stāvoklis ar latviešu valodas lietošanu mūsu valstī.

«Man visvairāk bail, ka mēs, latvieši, varam tagad «pārāk izplest spārnus» un uzsvērt, ka tagad mēs beidzot «piegriezīsim skrūves», «ne soli atpakaļ»,» saka Aldermane. Tas, pēc Aldermanes domām, ne pie kā laba nenovedīs. Gudriem politiķiem, viņasprāt, vajadzētu izmantot šo laiku, lai paklusētu, sakārtotu savu domāšanu un attieksmi un sāktu domāt, ko un kā darīt, lai sabiedrības integrācija būtu rezultatīva.

Rīgas domes pārstāve uzskata, ka pēc referenduma daudzu cilvēku neapmierinātība ir palikusi kā gruzdošs slānis zem nodzēsta kūdras purva. Dialogs, kuru tagad tik daudz piesauc, bieži pārvēršas tikai par parunāšanu, kas aizstāj konkrētas darbības. Saka: mēs veidojam dialogu, bet faktiski mēs tikai pļāpājam.

Ar sabiedrības integrāciju, pēc Aldermanes domām, mūsu valstī neviens nekad nav nopietni nodarbojies. Faktiski tā bija darbības imitēšana. Integrācijas programma tika pieņemta, kāda nu tā tolaik bija iespējama. Ministru kabinetā toreiz strīds bija ne tikai par katru teikumu, bet pat atsevišķu vārdu. Nils Muižnieks izveidoja ar sabiedrības integrāciju saistītās institūcijas. Viņš ļoti labi pārzināja sabiedrības integrācijas jautājumus, bet kā ļoti labs speciālists nebija vajadzīgs ministra amatam.

Sabiedrības integrāciju starptautisko dokumentu izpratnē nedrīkst saprast tikai kā citā valodā runājošo cilvēku integrāciju, norāda Aldermane. «Kad es publiskajā telpā no premjera un kultūras ministres padomnieces integrācijas jautājumos Sarmītes Ēlertes dzirdu, ka uzdevums ir vienam latvietim integrēt vienu krievu, man ir pilnīgi skaidrs, ka Ēlertes kundzei vajadzētu palasīt kādu grāmatu par sabiedrības integrāciju, iepazīties ar pētījumiem šajā jomā, vairāk kontaktēties ar cilvēkiem, kas strādā pašvaldībās un vislabāk zina cilvēku viedokļus,» saka Rīgas domes pārstāve.

Valoda, protams, ir svarīga, bet sabiedrības integrācijai tas nebūt nav vienīgais un svarīgākais instruments, norāda Aldermane. Igaunijā apgalvo, ka visi valsts iedzīvotāji prot igauņu valodu, bet paskatieties, kas notika, kad Tallinā demontēja pieminekli padomju karavīriem. Cilvēki prata valsts valodu, bet viņu galvā, domās un attieksmē pret valsts politiku bija kaut kas cits. Iespējams, kādam apgūtā valsts valoda kļūst par protesta un cīņas ieroci.

Aldermane no vairākiem cilvēkiem ir dzirdējusi, ka līdz šim sadzīvē nebija nekādu problēmu cilvēku savstarpējā saziņā. Bet tagad demonstratīvi un diezgan bieži krieviski sāk runāt cilvēki, kuri līdz šim saziņā lietoja latviešu valodu. Pēc Aldermanes domām, tas ir bīstams signāls. «Kad es dzirdu radio un televīzijā apgalvojumus, ka visi tie, kas balsoja par otrās valsts valodas statusu krievu valodai, būtu jāizsūta no Latvijas, es domāju, varbūt arī ir labi, ka daudzi nesaprot latviešu valodā teikto,» piebilst Aldermane.

«Es visvairāk bīstos no tā, ka sabiedrības radikālākie spārni baros viens otru. Nāks kopā, lai it kā meklētu dialogu, spēlēs «varenas spēles», kurās katrs strādās uz savu elektorātu. Pēc tam kādā kafejnīcas nostūrī draudzīgi kopā iedzers kafiju, bet cilvēki, pārrunājot politiķu teikto, turpinās strīdēties, kuram no viņiem ir taisnība. Tāds politiķu «dialogs» ir tikai sabiedrības šķelšana. Mēs, latvieši, ar savām rociņām esam izdarījuši visu, lai nonāktu līdz referendumam par krievu valodas statusu Latvijā,» rezumē Aldermane.