Čārlijs ir skumjš un smaidīgs vienlaikus. Viņš ir neparasti mierīgs, līdzsvarots un piemīlīgs. Varbūt tiem, kas nepazīst šīs šķirnes dzīvniekus un tieši Čārliju personiski, šādi apgalvojumi šķiet nesaprotami. Taču, padraudzējoties ar suņuku kaut vai pusstundu vien, ir skaidrs, ka viņš ir tieši tāds – inteliģents un maigs džentlmenis.
Čārlijs atrod ģimeni un iemācās latviešu valodu (6)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Andrupu ģimenei, kā stāsta namatēvs Alfrēds, Čārlijs ir jau trešais bulterjera šķirnes suns. "Suņuku ieraudzījām vispirms internetā, kur bija vēstīts, ka viņam vajadzīgs saimnieks. Un tad braucām pakaļ uz Rīgu, uz patversmi Dzīvnieku draugs, kas atrodas F. Candera ielā 4," stāsta Alfrēds. Pirms vešanas līdzi uz mājām jaunais saimnieks bezbailīgi nomazgājis Čārliju, par ko mazliet brīnījušās patversmes darbinieces. Sak", bīstamā šķirne taču! Alfrēds par to tikai smej. Viņš šīs šķirnes radījumus uzskata par maiguma iemiesojumu. "Jebkuru kranci var uzaudzināt par nezvēru, un jebkuru tīģeri var uzaudzināt par mājdzīvnieku. Tas viss ir atkarīgs tikai un vienīgi no audzināšanas," uzskata Alfrēds.
Čārlijs Alfrēdam uzreiz šķitis miera mika un tik bēdīgs, tik skumjš, ka gribējies uzmundrināt puisi, palīdzēt atkal sajust dzīvesprieku. Noskaidrojies, ka suņuka līdzšinējā valoda, kādā ar viņu sarunājās saimniece, bija krievu. Alfrēds bija apņēmības pilns iemācīt četrkājainajam draugam arī latviešu valodu.
Kad jaunais saimnieks vaicājis, cik patversmei jāmaksā par sunīti, atbilde skanējusi – tas paša ziņā. "Paskatījos ziedojumu traukā, bet tur – kapeikas vien. Biju pārsteigts un sarūgtināts. Patversmes darbinieki šiem dzīvniekiem atdod sirdi un dvēseli. Patversmei noteikti noderētu lielāki ziedojumi. Atstāju 100 latu. Itin nemaz nebija žēl," saka Alfrēds. Par patversmes darbinieku sirsnīgo attieksmi pret dzīvniekiem liecinot tas, ka pēc Čārlija atdošanas viņi trīs reizes vēl zvanījuši Andrupiem un jautājuši, kā suņuks ir iejuties jaunajā ģimenē, vai ar viņu viss ir labi.
Andrupi vēlējās Čārlijam sarūpēt skaistu dzīvi, miera un mīļuma pilnas vecumdienas. No suņuka biogrāfijas jaušams, ka viņam ir bijusi laimīga bērnība un spoži brieduma gadi. Viņš ir tīrasiņu suns ar visiem dokumentiem, kas to apliecina. Čārlijs piedalījies izstādēs, sacensībās, ir ieguvis balvas un medaļas. Viņš ir dzīvojis harmoniskā vidē.
Taču vienā brīdī sunītim sirds bija salauzta. Tas bija brīdis, ka viņš nonāca patversmē.
"Čārlija ģimenē kaut kas bija atgadījies, bija radušies apstākļi, kas liedza saimniecei ilgāk suni paturēt pie sevis. Patversmē zināja stāstīt, ka saimniece raudādama suņuku atvedusi uz šejieni," stāsta Alfrēds. Andrupu ģimene, zinot šo drāmu, cenšas kompensēt suņukam nodarīto pārestību, sniedzot dzīvnieciņam tik daudz sirds siltuma un uzmanības, lai viss skumjais no atmiņas izgaistu. "Čārlītis ir sadraudzējies ar visiem mūsu ģimenes locekļiem. Viņš ir pieņēmis savas jaunās mājas, uztver tās kā savējās," saka Alfrēds.
Ģimene labi zina, kas patīk suņukam, un cenšas viņam sarūpēt mazus ikdienas prieciņus. Čārlijs dievina rotaļlietas. Viņam garšo viss tas pats, ko ēd Andrupi. "Mēs viņam neliedzam nogaršot to, ko paši ēdam. Čārlijs ēd arī suņu barību, svaigu gaļu.
Lai labi justos, viņam katru dienu vajag apēst 400 gramu svaigas gaļas. Viņam reizēm patīk panašķoties ar saldējumu," stāsta Alfrēds. Čārlijam patīkot draudzēties ar ģimenes viesiem. Suņukam sevišķi patīk pastaigas ziemā. Vēl viņam patīk nemanot iezagties gultā, palīst zem segas un galvu pabāzt zem spilvena. Kad Andrupi skatās televizoru, suņuks arī ir klāt. Viņam patīkot blakussēdētājiem dīvānā piespiesties klāt tik cieši, ka tie gandrīz jau tiek izspiesti laukā.
Mīļums pret šīs šķirnes dzīvniekiem Andrupiem sācies sen – ar pirmo suni Buletu, kas ģimenē nodzīvoja 11 gadu līdz pat savai pēdējai stundiņai. Dzīvnieciņš nomira no vecuma un laika gaitā iegūtajām kaitēm. Tas bija balts sunītis.
"Suņuks nodzīvoja labu mūžiņu. Viņš mūsu ģimenē un pilsētā bija zvaigzne. Buletam patika doties apraudzīt dzimtos mežus, viņš ielūkojās arī kaimiņu rajonos. Bija daudz pārdzīvojumu, meklējot aizbēgušo ekskursantu pa malu malām, taču tas viss ir nieks, salīdzinot ar to lielo mīlestību, ko viņš deva mūsu ģimenei," saka Alfrēds.
Otrs suns Andrupu ģimenē bija pieklīdusī tumši raibā jeb tīģerkrāsas bulterjera šķirnes sunīte, kurai jaunie saimnieki deva Bulītes vārdu. Diemžēl sunene pie Andrupiem sabijusi tikai aptuveni divus gadus. Pēc tam dzīvnieks mīklaini pazuda no iežogotas teritorijas. Lai remdētu sirdssāpes par suņu meitenes zaudējumu, ģimene sāka meklēt jaunu suni un darīja to dzīvnieku patversmēs.