Kristīne Garklāva vienmēr kopā ar Brālīti (6)

Kļuvis par īstu brāli un pieskatītāju

Kristīnei suņi līdzās bijuši kopš agras bērnības. Bez Brālīša viņas ģimenei laukos ir vēl divi suņi, kas viņai ir vienlīdz mīļi. Vienu no suņiem — Neapoles mastifu — viņai uzdāvinājis kāds televīzijas skatītājs. "Kad jau dzīvoju Rīgā, man bija iekšēja sajūta, ka ir vajadzīgs sunītis. Kāpēc angļu buldogs? Brālīti ieraudzīju filmā ar Adamsu Sendleru un uzreiz sapratu, ka gribu tādu sunīti. Aizbraucu pie vienas sievietes, kura tādus audzē. Brālītis bija palicis vienīgais. Viņa teica, ka rīt viņu sūtīs uz Ameriku. Man bija jāizlemj uzreiz. Aizbraucu mājās un sapratu: nevaru pieļaut, ka tādu mazulīti aizved uz Ameriku. Viņam būs pārāk grūti. Uzreiz zvanīju un braucu pakaļ. Sākumā man bija doma viņu saukt par Lāčplēsi. Tad kaut kā vārdiņi nāca, un beigās viņš kļuva par Brālīti. Jā, viņš ir kā brālis. Tāds mīļums mājās. Viņš ir arī brālis tiem diviem suņiem laukos. Viņam ir divarpus gadu. Laiks iet tik ātri. Šķiet, vēl nesen viņš bija pavisam maziņš kamoliņš." Brālītis ir piedalījies arī izstādēs, taču beigās visi paziņojuši, ka suns ir par tievu. "Bet viņam vienmēr ir pilna bļodiņa, tiek dots viss, bet viņš pats labi zina, cik viņam jāēd. Nespiedīšu tam ēst ar varu un proteīnus nešpricēšu. Viņš man ir vismīļākais un visskaistākais."

Brālītis parasti ēdot sauso barību un biezpienu. Lai gan Kristīne pati ir veģetāriete, viņa sunim stundu vāra liellopu gaļu, ko sajauc ar dažādām piedevām. "Arī tagad man somā ir salvetē ietīts kauls. Grimētavā saskrējos ar kolēģi Mārtiņu Sirmo; viņš taisa ēdienu raidījumu un iedeva Brālītim kaulu. Teica, ka esot ļoti labs. No kauliem neko daudz nesaprotu. Brālītis jau bišķīt novērtēja, bet mums bija jāskrien, tāpēc kauls bija jāatņem." Televīzijas zvaigznei laiku pa laikam somā ir kāds gardumiņš sunim, lai gan Brālītis esot pietiekami viltīgs, lai saimnieci ievilktu kādā pret suņiem labvēlīgi noskaņotā kafejnīcā. "Piemēram, kafejnīcā "All Capuccino" ir speciāli paredzēts gardums suņiem. To vienmēr viņam paņemu, ja es tur ēdu. Viņam atnes arī bļodiņā ūdeni. Tad vēl "Steiku haosā" viņam momentā atnes gaļiņu. Viņš pats prot ar actiņām tāāā paskatīties, un viņam kaut ko iedod. Saldumus izvairos dot, un viņš īpaši nevienam saldumus neprasa. No našķiem viņam agrāk ļoti garšoja rieksti. Suns parasti skatās, ko es ēdu, piemēram, vīnogas, un tad riskē pagaršot. Vēl viņam ļoti garšo banāni."

Kalvītis apjautājas, kur ir Brālītis

Kristīne stāsta, ka Brālīti bieži ņem līdzi, īpaši ziemās, kad ārā ir tumšs. "Man ir žēl, ka viņš viens pats paliek mājās. Viņam ir garlaicīgi. Citreiz, ja ziemā esmu kaut kur ilgāk prom, atstāju viņam gaismu. Taču, lai suns neiegrimtu depresijā, ņemu viņu līdzi. No rīta viņš man nāk līdzi uz dušu, lai es gadījumā viņu neaizmirstu. Tad viņš ar galvu attaisa skapi, kur stāv viņa siksniņa, un skatās žēlu aci. Kad aizeju uz darbu, neesmu viņam vajadzīga. No sākuma paspēlējas ar ruļļiem, ko viņam iedod grimētāja, tad viņš sēž un gaida Ģirtu Timrotu. Tad kādā brīdī pazūd, un es atrodu saplēstu lapu kaudzi. Viņš ļoti bieži izlien kadrā. Mums ir viens ļoti draudzīgs operators Kaspars, kurš ar viņu spēlējas. Kaspars visu laiku tikai cenšas, lai Brālītis ir kadrā." Kamēr Kristīne vada rīta raidījumu, Brālītis savā nodabā ņemas pa studiju. "Mēs ar Ģirtu jau esam pieraduši, ka viņš mums ir zem kājām. Brīžiem viņš pienāk, uzliek mums uz ceļiem galvu. Studijas viesi, Brālīti ieraugot, ir priecīgi. Piemēram, Vinetam Veldrem ir tāds pats suns. Premjers Aigars Kalvītis, kad suņa nav, apjautājas: kur tad šodien Brālītis? Brālītim jau ir izveidojies savs draugu pulks un ļoti patīk, ka viņu apmīļo."

Jāuzmana kā mazs bērns

Brālītis neesot īsts palaidnību suns. Viņš ir ļoti pieklājīgs. "Ar suņiem ir paradokss. Ja viņi grauž kurpes, tad noteikti izvēlas mīļākās kurpes. Kad viņš bija ļoti mazs, sagrauza vienas manas mīļākās kurpes. Nevaru jau dusmoties uz viņu. Pati vainīga — biju nometusi. Brālītim ļoti patīk ūdens. Kad viņš bija mazāks, bija jāpieskata kā mazs bērns, lai neiet dziļāk, jo angļu buldogi vispār nepeld — viņiem ir pārāk liela galva un rumpis, salīdzinot ar kājām, līdz ar to suns nevar savu svaru noturēt. Tāpēc man viņš vienmēr jāuzmana. Vienreiz es nebiju pamanījusi, ka viņš izgājis ārā un pagājis zem ūdens, tad kaut kā pats izķepurojies. Bija ļoti dusmīgs uz sevi. Brīžam viņš kļūst dusmīgs uz visu pasauli un sēž sabozies. Es to pieņemu, ļauju viņam palikt vienam, un tad viņš atkal ir priecīgs."

Garklāva piebilst: ir ļoti skumji, ka ne visur Latvijā viņa var iet ar savu suni. Reiz viņa diezgan rupji izdzīta no savas mīļākās grāmatnīcas, lai gan uz veikala durvīm nav bijis zīmes, ka suņiem ieeja aizliegta. Taču bijuši tikpat daudzi labvēlīgi gadījumi. Dzimtajā pilsētā Cēsīs Kristīne ar suni varējusi kopā iepirkties gan cilvēku pilnā grāmatnīcā, gan citos veikalos, un nevienam nav bijis pretenziju. "Esmu ar viņu kopā gājusi uz kino. Bijām "Kinogalerijā". Uzklāju viņam uz beņķīša jaciņu, un tā viņš visu filmu nosēdēja. Ļoti jauki cilvēki. Pēc laika iegāju "K. Sunī", un man prasa, kur tad ir Brālītis. Visi jau ir pieraduši, ka viņš ir man līdzi."

Brālītim pašam savs pakaramais skapī

Kā jau īsspalvainajam sunim, Brālītim ir arī apģērbi. "Šogad gan noslinkoju un viņam neko neuzadīju, taču viņam ir divas jaciņas ziemai, jo sunim salst puncis. Šogad ziema gan nav tik auksta, taču, kad ziemā ir aukstāks, viņam pat patīk, ka viņam uzvelku jaciņas, jo tad ir siltāks. Vēl ir pāris drēbīšu, ko viņam atvedusi mana māsa vai kādi draugi uzdāvinājuši. Viņam ir savs pakaramais skapī, kas ir apkrauts ar drēbēm. Vēl ir ļoti mīļš krekliņš ar uzrakstu "Es mīlu Ņujorku". Tas viņam pašam patīk. Viņš zina, ka tad mēs kaut kur iesim. Bet vispār mēs ļoti reti velkam drēbītes. Pārsvarā tikai ziemā.