"Viņai šausmīgi nepatīk, ka es dziedu – tad viņa skrien man virsū un kož kājā," smej aktrise Raimonda Vazdika. Jau piecus gadus viņa ir saimniece melnai kaķenītei Klērai Kisai Valdorfai.
Ne labdien, ne sveiki! (1)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Nāk un iet, kad grib
Pirms pieciem gadiem melno kaķenīti Raimondai uzdāvināja Arvīds Ulme ar sievu Diānu. Klēra ir viņu kaķenes Pikas meitiņa. "Mums ir ļoti nopietni radi," aktrise smaida un stāsta, ka gribēja kaķi, tāpēc, kad Pikai sadzima bērni, labprāt vienu paņēma. Nesen Raimonda bija ciemos pie savas kaķenītes mammas. "Taču es viņu nesaucu par Piku, uzrunāju cienījamāk – par Klēras māti."
Pie vārda kaķenīte tika, pateicoties Marlēnai Dītrihai. Tai laikā, kad ģimenē ienāca mazais melnais radījums, Raimonda strādāja pie lomas izrādē Marlēna Dītriha. Caurbraucot..., un Klēra Valdorfa bija Dītrihas labākā draudzene. "Tā arī nodēvēju viņu par savu labāko draudzeni... Bet vārdu Kisa pieliku klāt, lai būtu vieglāk saukt. Uz Kisa, Kisa viņa atsaucas labprāt. Arī kaimiņiem."
Kopš aktrise pārcēlusies uz dzīvokli vienā no klusākajām Rīgas centra ieliņām, Klērai sākušies zelta laiki – pirmos trīs dzīves gadus viņa pavadīja, iespundēta piektā stāva dzīvoklī, tur nebija pagalma, un ārā netika. Tagad viņai ir savs pagalmiņš ar mauriņu un kokiem. "Un tagad viņa nāk un iet, kad grib. Pirmajās reizēs, kad izlaidu ārā, skatījos, kur iet, dežurēju pie loga. Bet tad sapratu, ka viņa zina, kur ir mājas."
Staigāja raudādama
Bet pirmie trīs gadi kaķenītes dzīvē bija ļoti vētraini, gandrīz traģiski. Klēra divreiz izlēkusi pa piektā stāva logu, divreiz salauzusi kāju un dabūjusi smadzeņu satricinājumu. Pirmajā reizē aktrise bija šokā – kaķenīte izkritusi pa vaļā atstāto logu, palodze bija slidena, un dzīvnieciņš vienkārši paslīdēja, nokrita, salauza kāju un dabūja smadzeņu satricinājumu.
"Bet otrajā reizē viņa man ierieba, to es skaidri zinu: viņa ilgi aurēja pie durvīm, bet es viņu neizlaidu. Taču mīlas alkas bija tik lielas, ka apzināti izlēca ārā. Un atkal salauza kāju. Atradu viņu tikai pēc laiciņa – divas dienas staigāju pa parkiem raudādama, viņu meklēdama, līdz atradu kādā sētā. Tāda bēdīga sēdēja..."
Ko dara, kad kaķim salauzta kāja? Liek ģipsī? "Vedu pie ārsta, viņš teica: lai kāja sadzītu, viņu vajag iespundēt – nedrīkst lēkāt. Aizņēmos cirkā kasti, taču nevarēju kaķi tur iespundēt. Tas bija diezgan krimināli, kā abi ar dēlu viņu uzpasējām."
Bet smadzeņu satricinājuma gadījumā kaķim vienkārši jāguļ. "Viņa jau arī nevarēja paiet, gāzelējās. Un, kā jau visi dzīvnieki, kad jūtas slikti, arī Klēriņa nolīda pašā dziļākajā stūrī un nenāca ārā. Bet skats bija nepatīkams, ka kaķis iet un krīt. Nu, jā, biju nobēdājusies vairāk nekā viņa."
Mačo, vārdā Rūdis
Lai arī Raimonda ir Klēras īstenā saimniece, kaķene tā īsti nedraudzējas ne ar vienu. "Kad viņai uznāk, ierāpjas klēpī, drusku paguļ, bet pierunāt viņu uz kaut kādām maiguma izpausmēm ir neiespējami. Tāpēc viņu citreiz tā mīlīgi baru: tu tikai staigā iekšā un ārā, ne labdien, ne sveiki... tikai paēd un aizej, un prātā neienāk izrādīt man cieņu un mīlestību..."
Bet Klēra zina, kas ir mīlestība – viņai sētā bija uzradies kavalieris... "Man jau likās, ka kaķiem ir tikai tas ātrais akts, un tad viņi viens otru vairs nepazīst. Bet nē! Šie abi diezgan ilgi cerējās: viņš nāca ciemos, un es pat savu znotu – biju iesaukusi viņu par Rūdi – jau sāku barot. Viņš bija tāds dikti izcīnījies pa dzīvi: ruds, noplēstām ausīm, pavisam švaku spalviņu. Bet, redz, viņai patika – tāds īsts mačo. Sirds salūza..."
Bet tad Rūdis sāka nākt retāk, un, kad atnāca, Klēra vairs nelikās ne zinis. Raimonda domā, ka tur noteikti ir kaut kāds attiecību stāsts. "Kādu laiku viņš nāk katru dienu, tad kaut kur pazūd un ilgi nenāk, tad atkal atnāk. Klēra noteikti nodomāja: nē, nu tā gan nevarēs! Nu tad nevajag vispār! Jā, viņa man lepna meitene..." aktrise smej.
Rīgas caca sēž kokā
Vienu vasaru Raimonda izdomāja, ka varētu Klēru aizvest uz laukiem pie kolēģes Dzintras Klētnieces. "Viņa piedāvāja, teica, ka tur ir piens, peles, dārzs – īsta kaķu paradīze! Dzintra gan bija aizmirsusi pateikt, ka tur viens jau priekšā, tāds liels bosiks, kurš bija šausmīgi nikns, ka atbraukusi kaut kāda vasarniece, smalka Rīgas caca – ielika viņai pa ausi pie pirmās izdevības..." Sākumā Raimonda satraucās, kā abi sadzīvos, bet tad sevi mierināja: gan jau pieradīs, un atstāja uz mēnesi. Ik pa laikam piezvanīja, apjautājās, uz ko Dzintra parasti atteica, ka viss ir kārtībā, ka ir tikko paēdusi, tagad sēž kokā... "Tikai, kad aizbraucu viņai pakaļ, sapratu tos posta apmērus: tas bosiks viņu visu mēnesi bija trenkājis, un viņa praktiski visu savu vasaras atvaļinājumu bija pavadījusi kokā. Protams, nebija laista pie bļodas – tāda noliesējusi un blaugznaina bija palikusi... Kopš tā laika uz laukiem viņu vairs nevedu."
Smalka dāmu tualete
Viņa ir īsta princese, ļoti smalka, aristokrātiska, atturīga – saka Raimonda. "Saka jau, ka kaķi līdzinās saimniekiem, bet, nē, negribu sastāstīt, ka es esmu tā princese, šausmīgi smalka un aristokrātiska..." aktrise smej. Taču viņa atzīst, ka abas ir ļoti līdzīgas: abām nepatīk, ja traucē, kad viņas to negrib. Arī attiecībās ar vīriešiem abām ir savs lepnums: ja iemīl, tad mīl no sirds, bet, ja vīrietis nav tā vērts, tad... nevajag arī!
Klērai patīk gulēt uz drēbēm, segām, līst celofāna maisiņos. Pašai savas mājiņas viņai nav, lai gan bija. "Nopirku samta kastīti, bet princese iedomājās, ka tā ir tāda smalka dāmu tualete – visa iekš samta –, un jau pirmajā dienā tur atstāja pēdas..."
Protams, viņai ir kastīte dabisko vajadzību nokārtošanai, taču arī to, kopš tiek pagalmā, vairs neizmanto. Aktrise saka: abi ar dēlu tagad palikuši par Klēras vergu – jo katru dienu kāds spiests būt mājās, izlaist viņu ārā, pabarot, ielaist atpakaļ.
Barību arī Klēra neēd kuru katru. Viņai garšo maltā gaļa un vista. Kaķu konservi reizēm patīk, reizēm ne. Bet skābais krējumiņš iet iekšā vienmēr. Vārdu sakot, viņa dabū visu, ko grib. "Arī staigā, kur grib. Taču, kad lien manā šķīvi, tad gan esmu dusmīga..." stāsta Raimonda un pati atzīst, ka ir Klēru izlutinājusi.
Klēra ir medniece: ierauga balodi un klabina zobus. "Man pilnīgi sirds krūtīs sastingst, kad redzu, ka viņa pagalmā dzenā putniņus. Četrus jau nokodusi: vienreiz rubināja balodim vēderu, tad atnesa uz māju tādu kā zīlītes spārnu. Tā teikt, atnāca parādīt, ka viņa arī rūpējas par pārtiku, ka nesēž tikai man uz kakla.