Titavs prognozē, ka koalīcijas izveides laikā izteiktie savstarpējie aizvainojumi nekur neizgaisīs un valdības darbā tie nogulsnēsies kā atmiņas - cerēt, ka izveidosies draudzīga komanda, kas spēs kopīgi ko paveikt, nevar. Ambīciju sadursmes notiks joprojām.
Titavs asi kritizē Zatlera reformu partiju (ZRP), skaidrojot, ka cilvēku izstāšanās no politiskā spēka bija prognozējama.
«Šādā veidā ātri veidojot nejaušu cilvēku apkopojumu, kas piedalās vēlēšanās, šķelšanās bija paredzama. Galvenie iemesli, manuprāt, ir personiskās savstarpējās attiecības starp jaunajiem deputātiem un bijušo prezidentu, kurš aizvien domā, ka viņš ir prezidents un iekšpartejiski var izdot rīkojumus numur 3, 4 un 5. Protams, šādus rīkojumus deputāti neuzņem ar sajūsmu un paklausību. Partija tomēr nav armija, un Zatleram acīmredzami nav autoritātes ne partijā, ne valstī, ne koalīcijā, kas, protams, viņu kaitina.«
Polittehnologs uzsver, ka ZRP nav lielas cerības izdzīvot līdz nākamajām vēlēšanām, jo tai nav ideoloģijas, toties ir neremdējama varas un amatu kāre.
«Tā ir daudz alkatīgāka nekā pieredzējušās partijas, kas zina - ne jau vienmēr izšķirīgais ir ministra amats, bet gan komandas darbs. Komandas šiem cilvēkiem nav. Vajag arī vadīt visu ierēdniecību - to izdarīt šiem jaunajiem, nepieredzējušajiem ministriem būs ļoti grūti. Es nevaru iedomāties, kā vidusskolnieks [Edmunds] Sprūdžs, kurš pārvaldījis mazu uzņēmumu ar sešiem vai septiņiem darbiniekiem, spētu tikt galā ar tādu milzīgu iestādi kā Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija. (..) Šādas spēlītes ir pārāk riskantas.«