Filma «Vecmāmiņa», režisora devītais pilnmetrāžas darbs, tapusi kā Filipīnu ikdienas dienasgrāmata, dokumentāli tēlu un notikumu fiksējumi, kas filmas lentē saaužas vienotā stāstā. Īpatnējā filmēšanas maniere, palēninātie kadri un kulminācijas brīdī pārrautas ainas, kas neļauj ieslīgt melodramatiskos apcerējumos par to, kā būtu, ja būtu, ir Mendozas apzināta vēršanās pret ierasto un tradicionālo Rietumu kino. Uzsverot Dienvidaustrumāzijas reģionam raksturīgo, brīžiem izteikti gauso dzīves uztveri, Mendozas filma kļūst par lielisku reģiona spoguli, kurā spilgti saskatāma atšķirība starp straujajiem Rietumiem un ārēji savaldītajiem emociju mutuļiem Austrumu zemēs.
Eksotiskas zemes lielpilsēta, nerakstītās hierarhijas normas un sabiedrības kārtas, iekārtas, kas liek vienkopus sadzīvot augstu debesskrāpju smailēm ar būdelēm, kas cieši viena pie otras noklāj galvaspilsētas nomales. Mendozas filma ir hiperreālistisks redzējums uz Filipīnu galvaspilsētas Manilas apkārtni, vietu, kur plosās nabadzība, netīrība un neierobežota korupcija, birokrātijas žņaugi un cīņa par varu, naudu un, kas nav mazsvarīgi, ģimenes godu un paša vārda tīrību sabiedrības acīs.
Divas vecmāmiņas, divi mazdēli un viena liela pelēkās sabiedrības masa, kas ar likumiem un taisnībām lūko samierināt abas pienākuma un sirdsapziņas valgos nokļuvušās sirmgalves. Zaudējums, kura spēks nav izsverams ne izlietās asarās, ne sāpju naudās, kļūst par iemeslu konfliktam, kura atrisinājums, šķiet, ir tikai viens - samierināšanās. Filma «Vecmāmiņa» rosina līdzpārdzīvojumam, nemitīgam situācijas izvērtējumam. Noziegums, cilvēciskais trauslums un neremdināms iekšējais spēks veido ideāli sabalansētu sabiedrību, kurā tāpat kā dabā, izdzīvo tas, kurš spēj pielāgoties.