Senas latviešu Ziemassvētku tradīcijas

Senie latvieši tradicionāli svinējuši četrus saulgriežu svētkus: Lieldienas, Jāņus, Miķeļus un Ziemassvētkus.

Ziemassvētki jeb ziemas saulgrieži ir laiks, kad diena ir visīsākā un nakts visgarākā. Pēc Ziemassvētkiem saulīte sāk atgriezties un dienas stiepjas garākas. Pati saulgriežu diena bija 22. decembrī. Taču, cik var spriest pēc tautas dziesmām un citiem materiāliem, Ziemassvētki svinēti trīs četras dienas, sākot ar 20.–21.decembri, vēsta interneta portāls «www.folklora.lv».

Ziemassvētkiem savulaik cilvēki gatavojušies ļoti ilgi — sakopuši sētu, izpušķojuši istabu ar dažādiem rotājumiem no salmiem, kaltētām puķēm, ēveļskaidām, putnu spalvām un dziju. Ziemassvētkos īpaši iecienīti bijuši puzuri — pakarami pušķojumi, kas parasti gatavoti no salmu vai niedru gabaliņiem, saverot tos uz vilnas dzijas, kā arī saulītes — kartupeļos sadurti salmi vai niedres.

Svētku cienastam tikuši gatavoti dažādi ēdieni un dzērieni. Par neatņemamu Ziemassvētku galda sastāvdaļu latvieši uzskatījuši cūkas šņukuru, ķūķu jeb koču (Ziemassvētkus pat citkārt saukuši par Ķūķu vakaru), pupas, zirņus, putraimu desas, pīrāgus un alu.

Ziemassvētkos dziedājuši dziesmas un gājuši rotaļās. Par īpašām Ziemassvētku rotaļām pētnieki uzskata tās, kurās mēnesim jāķer saule vai vilkam kaza — tā esot gaismas cīņa ar tumsu, kas noris ziemas saulgriežu laikā.

Ziemassvētku vakaru dēvējuši arī par Bluķa vakaru saistībā ar bluķa vilkšanas tradīciju — iepriekš sagatavotu lielu ozola bluķi vēluši pa pagalmu vai no vienām mājām uz otrām un tad sadedzinājuši. Daži pētnieki uzskata, ka bluķī attēlota saule, kuru ļaudis tā velk augšup un mudina atgriezties, citi — ka, izvelkot bluķi pa malu malām, no tām tiek savāktas likstas un nelaimes, kuras pēcāk iznīdē sadedzinot.

Viena no pazīstamākajām Ziemassvētku nodarbēm ir budēļos, ķekatās jeb čigānos iešana — pārģērbšanās dažādās maskās un iešana no vienas mājas uz otru.

Senos latviešu Ziemassvētkus laika gaitā stipri ietekmējušas citu zemju tradīcijas. Tā kristīgās baznīcas svinētie Kristus bērniņa piedzimšanas svētki pamazām sajaukušies ar latviešu pagāniskajiem ziemas saulgriežu svētkiem, un tagad mēs tos svinam ne vairs īstajā, astronomiskajā saulgriežu dienā — 22. decembrī —, bet gan 24. decembrī. Arī pazīstamā Ziemassvētku eglīte un Ziemassvētku vecītis ienākuši latviešu mājās pirms nieka 100–150 gadiem.

Latviešiem ziemas saulgrieži nekad nav bijuši klusi miera svētki, tajos visi skaļi līksmojušies un priecājušies.