Līgatnes pilsētas mazdārziņu saimnieki šovasar dzīvo neziņā - būs raža, ko novākt, vai nebūs. Un vainojami ne zagļi, kā daudzviet citur, bet gan mežacūkas.
Cīnās pret mežacūkām (1)
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Turpat Skolas kalnā, kas atrodas vien pārsimts metru no novada domes, mazdārziņos šovasar trīsreiz saimniekojuši meža rukši. Ilze Viņķele un Ilga Vēze ved rādīt dārziņus, kas atrodas dažus soļus no mājas.
"Nekad agrāk mežacūkas nav nākušas. Pirms gadiem 20 viens mežakuilis bija ieklīdis, bet cūkas te redzējuši neesam," saka Ilze Viņķele. Viņa un Ilga rāda un stāsta, kuriem saimniekiem kartupeļi izrakti, kuri stādījuši no jauna, kuri atmetuši ar roku. "Mani kaimiņiene brīdināja. Viņa teica: "Ej uz dārzu, tur kaut kas nav kārtībā. Tikai neuztraucies." Ja bez sagatavošanās būtu ienākusi dārzā, nezinu, kas būtu noticis," atceras Ilga.
Jau pēc pirmās cūku ciemošanās reizes līgatnieši saviem dārziņiem apkārt apvilkuši lentes, nežēlojuši vecus apģērba gabalus, kā arī sakarinājuši skārdenes un spainīšus ar urīnu.
"Laikam jau nedaudz atbaidīja. Nākamajās reizēs cūkas bija atnākušas līdz lentei un aizgājušas, cita dārziņā bija tikusi līdz izkārtajai lupatai," stāsta Ilze. Bet Ivita Zēberga, kuras kartupeļu vagas arī krietni cietušas, piebilst, ka jaunieši, lai atbaidītu mežacūkas, vakarā dārza malā cepuši šašliku.
Līgatnieši ir noraizējušies, ka ieguldītais darbs un laiks tiek izpostīts. Mazdārziņi daudziem ir atspaids. Diemžēl dārziņos saimnieko lielākoties vecākā paaudze, vien pāris ģimenes vidējos gados. Daudzi dārziņi gadiem nav apsaimniekoti. Īpaši mežmalā. Ne vienam vien nekoptajam zemes stūrītim ir nomnieks, kurš neliekas ne zinis. Ilga un Ilze atceras, kā padomju laikā saimniekotgribētāji cīkstējušies par katru zemes centimetru, bijuši noteikumi, ko drīkst, ko nedrīkst darīt mazdārziņā. Tagad katrs rīkojas pēc sava ieskata.
Novada domes priekšsēdētājs Ainārs Šteins atzīst, ka mežacūkas sagādā iedzīvotājiem raizes un, protams, rīcība tiek prasīta no pašvaldības, taču konkrētu ideju, ko darīt, nav. Pašvaldība par problēmu runājusi gan ar mednieku kolektīviem, gan mežniecību, katrs dara, ko šajā situācijā var darīt. Bet varbūt tiešām jāsāk ar teritorijas appļaušanu, lai dārziņu vietā nezied zeltslotiņas un neaug lekna zāle.
Pašvaldībai, protams, nav tādu resursu, lai appļautu aizaugušos dārziņus. Tas nav pa spēkam arī pensijas vecuma cilvēkiem. Dažam, kurš vēl šiverējas pa dārziņu, jau 90 gadi, un no viņa nevar prasīt, lai appļauj ne tikai apkārt savam zemes pleķītim, bet vēl arī parūpējas par aizaugušo. "Par to jāatbild tiem, kuri zemi nomā," uzsver domes vadītājs un piebilst, ka dzīve pati liek izstrādāt saistošos noteikumus par mazdārziņu apsaimniekošanu. Tie taps visdrīzākajā laikā. Pašvaldība appļaus aizaugušos dārziņus, tiks veikta inventarizācija, kam kurš zemes pleķītis pieder un kā tas tiek apsaimniekots.
"Ja līdz mežam nestieptos aizauguši dārziņi, iespējams, mežacūkas neuzdrošinātos atnākt līdz mūsu kartupeļiem," domās dalās Ilze un ir pārliecināta: ja apkārt būtu kārtība, diezin vai cūkas nāktu.
Taču stāsts nav tikai par mežacūku postījumiem. "Latviešu zemnieks vienmēr cīnījies ar mežacūkām. Tagad ar tām jācīnās arī mazdārziņu apsaimniekotājiem pilsētas teritorijā, un tas nav īsti normāli," saka novada domes priekšsēdētājs Ainārs Šteins. " Pilsētā nav dārziņu kolonijas, kur šovasar cūkas nebūtu bijušas. Rīgas un Remdenkalnā, Gaujas malā vēl saprotami, jo blakus ir mežs. Lai tiktu Skolas kalnā, cūkai jāiet cauri pilsētai, jāiet pa asfaltētām ielām. Varam tikai aplēst, cik daudz Līgatnes apkārtnē ir mežacūku."
Mednieku kolektīva "Kumada" priekšsēdētājs Jānis Rupmejs "Druvai" stāsta, ka pašvaldībai un mednieku kolektīvam ir noslēgts līgums, arī apkārtējiem zemniekiem. "Vakar, aizvakar nomedījām pa mežacūkai. Ir vietas, kur šo meža dzīvnieku ir vairāk, citur mazāk. Ne jau visus izšaus, turklāt pilsētā to darīt nedrīkst un arī neviens nedarīs," domās dalās mednieks. Viņš arī atgādina, ka savulaik mežacūkas saimniekojušas pa Siguldas centru, iemanījušās uzrakt Dainu kalnu. "Mednieki vien nelīdzēs. Katram jādomā, kā aizsargāties. Ir iegādājami dažādi atbaidīšanas līdzekļi, smaržas," padomu dod Jānis Rupmejs, bet Ainārs Šteins uzsver, ka problēmas ar mežacūkām pilsētā radījusi pārlieku zaļā domāšana un nekritiskā attieksme pret meža dzīvniekiem. "Varam priecāties, kad braucot ceļmalā redzam stirnas, bet uz ceļa vienā brīdī tās kļūst bīstamas. Mums jāatrod vidusceļš, jāsadzīvo ar meža dzīvniekiem, bet nedrīkstam ļaut kāpt sev uz kakla," saka Līgatnes novada domes priekšsēdētājs.