/nginx/o/2018/07/17/10307705t1h48bb.jpg)
Ekonomiskā situācija valstī nav gluži viennozīmīga, un ir skaidrs, ka līdzatbildīgs ir katrs no mums ar savu pārlieko uzticēšanos un paļaušanos valdībai, ar savu vienaldzīgo attieksmi pret notiekošajiem procesiem, tai skaitā nievājošo attieksmi pret kredītņēmējiem, ar nevēlēšanos iesaistīties pilsoniskas sabiedrības veidošanā. Tā savu stāstu iesāk Maija.
Paļaujoties uz stabilo situāciju valstī, arī Maijas ģimene izlēma par labu aizņēmumam mājokļa iegādei. «Dzīvojām labi, bija darbs, ienākumi regulāri un stabili. Varējām nosaukt sevi par vidēji situētiem,» stāsta Maija. Diemžēl situācija vienā brīdī strauji pasliktinājās, kā rezultātā darbs tika zaudēts, turklāt Maijai un vīram gandrīz vienlaikus. Kādu laiku aizņēmums tika atmaksāts no iekrājumiem, cerot, ka darbs tomēr tiks atrasts, bet situācija darba tirgū turpināja pasliktināties ar katru brīdi. Rezultātā Maijas ģimene bija spiesta mājokli pārdot, taču darījumā netika atgūta pat mājas pašizmaksa un kredīts netika atmaksāts pilnībā.
Turklāt visapkārt izveidojies apburtais aplis, kad cilvēki ir parādā viens otram. Kāds nav samaksājis par saņemtajiem pakalpojumiem, kāds nevar segt privāto aizņēmumu, un automātiski veidojas ķēde, ģimeni padarot par situācijas ķīlniekiem. «Arī man ir savi parādnieki, bet diemžēl viņiem vai nu nav iespējas atdot man naudiņu, vai arī tiek izmantota situācija, vilcinoties ar atmaksu,» saka Maija. Spriedzes rezultātā ievērojami pasliktinājās attiecības ar vīru, un diemžēl laulība tika šķirta. «Pašlaik izveidojusies situācija, kad ar diviem bērniem un koferiem esam gandrīz uz ielas - mitināmies mūsu bankrotējušā uzņēmuma telpās, kuras ir nodotas izsolei. Kad tās tiks pārdotas, pat nezinu ko iesākt un kurp iet. Dzīvojam vienai dienai,» Maija ir izmisumā.
Apstākļi ir vairāk nekā smagi: darba vēl joprojām nav, mājokļa nav, skolā bērniem ir sakrājies parāds par ēdināšanu, un arī kredītiestāde nepārtraukti par sevi atgādina, bijušais vīrs par bērniem neliekas ne zinis, un radu, kuri varētu palīdzēt un atbalstīt, arī nav. «Vienīgais ienākumu avots ir bērnu naudiņa, kas veido astoņus latus par katru, bet iespēju robežās ik pa laikam palīdz draugi un paziņas. Lai gan jāatzīst, ka, parādoties problēmām, daļa no viņiem nemanot ir nozuduši,» ar rūgtu smaidu piebilst Maija.
Neskatoties uz visiem notikumiem, kas vājāku cilvēku, iespējams, psiholoģiski sagrautu, Maija turpina cīnīties un meklē nevis vieglāko izeju - iespēju aizbraukt, bet gan rod motivāciju palikt, kas nav viegli, jo viņa neredz, ka valdībai rūpētu cilvēki, un nepārtraukti no tās jādzird, ko un kāpēc izdarīt nevaram, tā vietā, lai rastu risinājumus izejai no esošā strupceļa.
«Neesam rīdzinieki, bet pilsētnieki, un mūsu mazā ģimenīte mācās dzīvot citādāk. Esam pateicīgi, ka bija iespēja saņemt pārtikas paku, un paldies visiem projektā iesaistītajiem cilvēkiem! Tas ir neizsakāms atbalsts mūsu ģimenei,» stāsta Maija, piebilstot, ka arī bērni ar sapratni izturas pret pašreizējo situāciju. «Esam iemācījušies ne tikai dzīvot, bet arī ēst citādāk, novērtēt viens otru un atšķirt būtisko no mazsvarīgā. Dzīvē viss ir mainīgs, un dzīvojam ar ticību, ka viss sakārtosies. Kaut kad taču darbu atradīšu un sākšu dzīvi no jauna, tikai tam būs nepieciešams laiks,» saka Maija.