/nginx/o/2018/07/17/10305141t1h51fa.jpg)
«Ceru, ka melnā strīpa ir beigusies,» saka Mārīte, kura viena audzina sešus bērnus: jaunākajam ir tikai četri gadi, bet vecākajam - astoņpadsmit. Pēdējais gads viņas dzīvē bijis pārbaudījumu pilns - šķiršanās no bērnu tēva, darba zaudējums, neveiksmīgu darba interviju virkne un centieni nodrošināt pamatvajadzības kuplajai ģimenei.
«Bērnu dēļ ar vīru mēģinājām saglabāt laulību, bet nesaskaņas radās atkal un atkal. Ģimenes miera labad aptuveni pirms gada tomēr pieņēmām lēmumu oficiāli šķirties,» ģimenes situāciju skaidro Mārīte. Lai gan bērnu tēvs ik mēnesi maksājis alimentus, visas ģimenes ikdienas rūpes turpmāk Mārītei bija jāuzņemas vienai.
Ap to pašu laiku ekonomiskās lejupslīdes dēļ Mārītes iepriekšējā darba vietā notika štatu samazināšana. Diemžēl šīs pārmaiņas uzņēmumā skāra arī sešu bērnu mammu - viņa palika bez darba. Tā Mārītes dzīvē sākās «melnais periods». «Atlaišana no darba un šķiršanās notika teju vienlaikus, tādēļ tas bija divtik emocionāli smags brīdis. Šķita, ka visa pasaule apkārt grūst un liktenis nolēmis man uzlikt visus iespējamos dzīves pārbaudījumus,» atceras Mārīte, norādot, ka šo «melno gadu» gājusi kā pret kalnu.
Kur vien bijis iespējams, viņa meklēja darbu, bet allaž gadījās kāds šķērslis – nebija atbilstošas kvalifikācijas vai valodas prasmes, darbs bija pārāk tālu no dzīvesvietas un citi iemesli. «Sapratu, ka pati netikšu galā, tādēļ pārvarēju lepnumu un sāku meklēt, kur varētu gūt palīdzību, lai mana ģimene pilnīgi nenoslīktu šajā situācijā,» stāsta Mārīte. Par laimi viņa satika atsaucīgus cilvēkus, un ģimenei palīdzēja arī projekts «Paēdušai Latvijai», par kuru Mārītei pastāstīja kāda paziņa,. Kopumā grūtajā dzīves posmā viņas ģimene ir saņēmusi trīs pārtikas pakas, tādēļ projekta organizatoriem saka lielu paldies par ģimenes nodrošināšanu ar pārtiku.
Nu jau Mārīte nākotnē lūkojas ar cerību, jo nesen sākusi strādāt vietējā pašvaldības uzņēmumā. Tiesa, viņa saņem minimālo algu, un nepilno 350 latu mēneša kopējo ienākumu septiņu cilvēku ģimenei ir krietni par maz. Pēc visu primāro izdevumu segšanas pāri nepaliek teju nekas, lai gan jāsāk jau domāt, kā sagādāt malku nākamajai ziemai un uzlabot dzīves apstākļus mājā, kurai ļoti nepieciešams remonts.
Patlaban gan mammai vislielākās raizes rada bērnu nākotne, jo vecākā meita šogad beigs vidusskolu, bet dēls - pamatskolu. «Jādomā, kā ar minimāliem izdevumiem nosvinēt izlaidumu. Tas, protams, ir īpašs notikums bērnu dzīvē, tomēr viņi ir ļoti saprotoši un zina, ka mums naudas ir tik, cik ir, un neko vairāk nevaram atļauties. Lai nebūtu nekādu pārpratumu vai aizvainojumu, mēs ģimenē runājam par naudu un lēmumus par tās izlietošanu pieņemu kopā ar vecākajiem bērniem,» par iedibināto ģimenes tradīciju stāsta Mārīte. Viņa ļoti cer, ka meita augstskolā tiks budžeta grupā, savukārt dēls profesionālajā arodskolā saņems stipendiju, jo ģimenei uzkrājumu bērnu turpmākai izglītībai nav.