Medijos arvien izskan runas par to, ka valsts struktūrās darbinieku ir par daudz un algas viņiem par lielu. Taču ne viss ir tik viennozīmīgi. Piemēram, Līga ir policiste, kurai ikmēneša ienākumi nu samazinājušies jau vairākkārt. Viņas vīrs arī bija policists, kurš pirms kāda laika tika atlaists. Tagad jāiztiek no tās naudas, kas ir, tomēr sajūta, ka arī šie ienākumi saruks, vēl arvien nepamet.
Smagā krīzes mācība arī policistu ģimenē
«Klīst baumas, ka policistu algas tiks samazinātas vēlreiz, un es, ja tā notiks, nezinu, ko mūsu ģimene darīs. Nemaz nerunāsim par policijas spēkiem, kuriem jānodrošina miers un kārtība valstī, tajā pašā laikā uztraucoties par savu ģimeņu izdzīvošanu,» nobažījusies saka Līga.
Viņas vīrs Ģirts, kurš pēc profesijas arī ir policists, bez darba ir jau divus gadus. Jaunu patstāvīgu amatu atrast nav izdevies, tāpēc piepelnīties var tikai gadījuma darbos, taču šādi izdzīvot ir gandrīz neiespējami.
Plānojot ikmēneša izdevumus, lielu daļu līdzekļu nākas tērēt piecus gadus vecās Santas bērnudārzam. «Lai gan tā ir pašvaldības iestāde, tāpat aptuveni 36 lati jāmaksā par ēdināšanu, bet vēl nepieciešami papildu līdzekļi grāmatām, nodarbībām un citām aktivitātēm,» saka Līga. Līdz ar to veidojas absurda situācija – nevar atļauties bērnudārzā sūtīt abus bērnus, un, lai taupītu, trīsgadīgo Reini mājās pieskata tētis.
Ikdienā vēl jārēķinās ar citiem tēriņiem, organizējot ģimenes budžetu, jo lieku santīmu nav. «Tā saucamajos treknajos gados reti kurš Latvijā domāja, kam tiek tērēta nauda. Pirkām arī nevajadzīgas lietas. Tagad esam iemācījušies plānot un rēķināt, arī uz veikalu dodamies ar nepieciešamo produktu sarakstu,» Līga skaidro ekonomiskās krīzes laikā gūto mācību. Jautāta, vai, redzot to, kas notiek Latvijā, viņa pieļauj domu braukt peļņā uz citām valstīm, Līga atbild, ka, visticamāk, nē.
«Bērni vēl ir pārāk mazi, taču, ja būs tāda situācija, ka «ūdens smeļas mutē» un Ģirtam joprojām nebūs darba, viņš varbūt arī varētu aizbraukt,» skumji nosaka Līga. «Pagaidām mums vēl ir radinieku atbalsts - dzīvojam tantes mājā ar mazu zemes pleķīti, un šķiet, ka neesam vienīgā ģimene, kura paļaujas uz līdzcilvēku palīdzību. Bet tieši šādi brīži parāda cilvēku «īstās» sejas un tos, ar kuriem var rēķināties!»
Par projektu «Paēdušai Latvijai» Līgai izstāstīja kaimiņiene, kura redzēja, kā ģimene strādā un cik izmisīgi rēķina iztikšanu. «Bija pienācis brīdis, kad paši saviem spēkiem vairs netikām galā, un saņemtā pārtikas paka sniedza cerības staru, ka kaut kas šajā valstī tomēr ir kārtībā un nav tikai sliktās ziņas vien,» nedaudz optimistiskāk stāsta Līga.