/nginx/o/2018/07/17/10296683t1h2edb.jpg)
Māris ir tētis un mamma vienā personā Dāvim un Kristeram, jo pirms gada nomira viņa sieva. Gads, kas jau no sākuma nesa skumju vēsmas un nebija no vieglajiem, ekonomiskās krīzes dēļ kļuva vēl smagāks.
Zaudējot mammu, kļuvām par trīs musketieriem
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
«Iedomājieties trīs dažāda vecuma puišus, kuri mēģina izdomāt, ko vakarā ēst vai atrast, kur atrodas putraimi. Mēs tik ļoti bijām pieraduši pie sievietes klātbūtnes saimniecībā, pie viņas lietu kārtības un rūpēm, ka sākumā pat nezinājām, kā turpināt tālāk dzīvot. Tagad kļuvis nedaudz vieglāk, un šad tad jau smejamies, ka esam tādi kā trīs musketieri – viens par visiem un visi par vienu!» saka Māris.
Taču dzīve rit tālāk, un Mārim par jebkādu cenu bija jāspēj nodrošināt savas atvases ar pilnvērtīgu dzīvi. Nespējot atrast pastāvīgu darbu, Māris, diemžēl, bez līguma sāka strādāt būvniecības uzņēmumā. «Patiešām negribēju strādāt neoficiāli un būtībā apkrāpt sevi, taču man nebija citas izvēles. Esmu atbildīgs par vēl divām dzīvībām, kurām gribu sagādāt pēc iespējas labāku bērnību,» saka Māris.
Viņš vēl nav vērsies sociālajos dienestos pēc palīdzības, bet celtniecība Latvijā ir apstājusies, un, ja turpināsies tikpat neregulārs darba grafiks, kad strādāt reāli sanāk divas vai trīs dienas nedēļā, vīrieša lepnums būs jāmet pie malas un jālūdz palīdzība.
Mazākajam dēlam Dāvim ir tikai pusotrs gads, un ar Māra nepastāvīgo 150 latu algu jānomaksā dzīvokļa komunālie maksājumi, jāpabaro un jāapģērbj augošie bērni, turklāt mazajam vēl pagaidām nepieciešami pamperi, kas maksā diezgan dārgi. Kad vien iespējams, Dāvi pieskata 14 gadus vecais brālis, bet, kamēr viņš pats ir skolā un Māris strādā, Dāvi auklē vecmamma, kura ir neatsverams atbalsts.
«Esmu ļoti pateicīgs saviem vecākiem, bez kuriem mums trijiem klātos ļoti grūti. Gribu, lai arī Kristers un Dāvis iemācītos būt tikpat atbildīgi un pretimnākoši katram, jo šajos apstākļos izturēt iespējams, tikai vienam otru atbalstot,» apņēmīgi saka Māris.
Par projektu «Paēdušai Latvijai» Māris uzzināja internetā, izlasot stāstu par Diānu, kura pārtikas pakai jau pieteikusies. Tad viņš sapratis, ka dramatiskajā Latvijas ekonomiskajā situācijā ir organizācija, kas gatava palīdzēt pilnīgi svešiem cilvēkiem. «Agrāk vai vēlāk situācija sāks uzlaboties, bet līdz tam laikam nedrīkst padoties un kaut kā jāķepurojas,» Māris ir optimistisks.