Galvenais - izturēt psiholoģiski

Ģimenē aug trīs delverīgi zēni, kas savā starpā sadzīvo kā jau puikas, bet pret «ārējiem ienaidniekiem» stājas kopā, nebaidoties likt lietā arī dūres. Septiņus un astoņus gadus vecie puikas uz tuvējo skolu dodas kājām un vismaz pagaidām par sabiedrisko transportu nemaksā, taču vecākajam dēlam e-talons daļējam ceļam no Dreiliņiem līdz skolai Čiekurkalnā līdzšinējo septiņu latu vietā izmaksā nu jau 11 latus mēnesī, tādēļ viņš daļu ceļa brauc, bet atlikušo mēro kājām.

Labajos laikos, kad algas abiem ar sievu bijušas lielākas, ņemts kredīts dzīvokļa remontam un veļas mazgājamai mašīnai. Tagad iekrājies parāds, bet kredītdevēji ir tik neatlaidīgi, ka zvana katru nedēļu un atgādina par sevi. «Parāds nav brālis, un es maksāju tik, cik varu atļauties, bet beigās tik un tā sanāk nebeidzams riņķa dancis,» saka Ainārs, atzīstot, ka psiholoģiski nav viegli, ja nepārtraukti sūta vēstules, zvana un raksta īsziņas, ka esi parādnieks, un vēl prasa, vai naudu nevarētu paņemt no bērniem domātajiem pabalstiem.

Par projektu «Paēdušai Latvijai» Ainārs uzzināja no Latvijas Samariešu apvienības darbinieces Ineses, pie kuras ģimene vērsusies pēc palīdzības: «Inese ir ļoti jauks un sirsnīgs cilvēks, un mūsu ģimene no visas sirds saka paldies! No Dreiliņiem esam jau vairākas ģimenes, kurām viņa palīdzējusi.»

Taču, lai kā arī būtu, Ainārs sevi uzskata par patriotu un laimi meklēt citur nedosies. «Esmu jau daudz stāstu dzirdējis no draugiem un paziņām, kuri mēģinājuši strādāt citās valstīs, bet diez ko veiksmīgi viņiem nav sanācis. Turklāt svešvalodas neprotu un negribu bērnus atraut no pierastās vides. Visu laiku jau bedrē nesēdēsim,» cer Ainārs un turpina cīnīties tālāk.

www.paedusailatvijai.lv