/nginx/o/2018/07/16/10272958t1haa34.jpg)
Senāk latvieši bērēs pirmo daļu — līdz pusnaktij — svinēja skumji, bet otro — jautri, gluži kā kāzās.
Seno latviešu erotiskas izdarības bērēs
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Ja nomira neprecēti jaunieši, viņu bēres vienlaikus svinēja kā kāzas, tomēr bez dažiem īsto kāzu elementiem, piemēram, mičošanas. Tiesa gan, ja mira neprecēta meitene, pūru izdalīja bēriniekiem. Arī slāvi neprecētai meitenei obligāti svinēja kāzas. Rituāla «tukšo» vietu kāzās-bērēs aizpildīja pārspīlētas izdarības. Nīcā dejoja kādu vecvecu, mistisku «miroņu deju», ko izpildīja pārsvarā sievietes.
J. Janševskis savā daiļradē aprakstījis kaildejas Kursā, kuras dejoja kailas sievietes apkārt pa kāju un roku starpām mirušā puiša līgavai (vai mirušās meitenes līgavainim). Šim avotam gan nav lielas ticamības pakāpes, turklāt nekur citur Latvijā kaildejas nav pierakstītas. Loģiski gan sanāk, ka Janševskis to pats nebūs izdomājis, jo gan jau zemnieki sargājās, lai viņu izdarības nonāktu mācītāja vai muižnieka ausīs. Toties ir zināms, ka līdzīgas «miroņu dejas» bijušas Eiropā — Ungārijā, Itālijā, Vācijā un primitīvās ciltīs. E. Siliņa rakstīja, ka «ekstatiskas kaildejas mirušo kultā kalpo ļauno garu aizbaidīšanai, bet it īpaši — auglības burvības veicināšanā, cīnoties ar nāves iznīcību».
Pēc: Brastiņu Ernests, Mūža godi. 1991, LU
Siliņa E., Latviešu deja. — R., 1939.
Janševskis J., Dzimtene. — R., 1925.