«Parex» noslēpumi: 22. Tad kurš vainīgs un par ko?

1. Finanšu un kapitāla tirgus komisijai (FKTK) vajadzēja ne tikai monitorēt likviditātes un kapitāla pietiekamības rādītājus un pieklājīgi lūgt baņķieriem nedaudz palielināt «Parex» kapitālu, bet pēc ASV bankas «Lehman Brothers» bankrota 15. septembrī no tās rīcībā esošās plašās informācijas pirmajai dot trauksmes signālu par neizbēgamajām «Parex bankas» problēmām sakarā ar tās milzīgo vērtspapīru portfeli. Pašlaik gan komisija skaļi apgalvo, ka «Latvijā ir izveidota vadības sistēma, kas spēj darboties finanšu krīzes situācijās, nodrošinot kredītiestāžu sektora stabilu darbību» un ka «FKTK darbības pārņemšanas procesā tika veiktas pietiekami ātri, tās tika balstītas uz vienotu uzraudzības plānu un nepieciešamo piespiedu instrumentu realizāciju», taču tad komisija vienkārši noraudzījās notiekošajā un trauksmi cēla tikai tad, kad «Parex» problēmas tai kļuva acīmredzamas. Par šo valstij ļoti dārgi izmaksājušo bezdarbību pirmām kārtām vajadzētu atbildēt komisijas vadītājai Irēnai Krūmanei (2008. gada atalgojums Latvijas valsts darbā — 89 tūkstoši latu). Ja FKTK būtu laikus novērtējusi situāciju un par tās nopietnību informējusi valdību un Latvijas Banku, «Parex» krīzi būtu bijis iespējams arī nepieļaut vai reāli vadīt, valstij ciešot daudz mazākus zaudējumus.

2. Jau 2007. gadā pēc finanšu ministra Oskara Spurdziņa, Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča un FKTK vadītāja Ulda Cērpa vienošanās par pastāvīgās darba grupas izveidi finanšu krīžu novēršanai un vadīšanai (Spurdziņa un Cērpa vietā vēlāk stājās citi ļaudis — konkrēti Atis Slakteris un Irēna Krūmane). Šī grupa nodarbojās ar dažādiem plāniem un prognozēm, un globālās finanšu krīzes neprognozēšanu viņiem, protams, nevar pārmest. Taču tas, ka šī darba grupa gada laikā neuzskatīja par nepieciešamu radīt darbības plānu lielas bankas krīzes situācijai (neraugoties uz Latvijas 1995. un 1999. gada pieredzi), ir uzskatāms nevis par tuvredzību vai muļķību, bet par tīru nolaidību, un par to vistiešāk atbildīgs Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs (2008. gada atalgojums Latvijas valsts darbā — 126 tūkstoši latu), kurš vienīgais no trim darba grupas izveidotājiem tajā «strādāja» no pirmās tās darba dienas.

3. Pēc 22. oktobra, kad «Parex bankas» problēmas vairs nebija noslēpums ne valdībai, ne Latvijas Bankai, atbildīgās amatpersonas rīkojās ļoti (lai neteiktu, ka noziedzīgi) nesteidzīgi: ilgi notika izšķiršanās par to, ko īsti darīt ar «Parex», pēc tam gandrīz tikpat ilgi norisinājās lēmuma pieņemšana un vienošanās par pārņemšanas detaļām, turklāt kopš 8. novembra atbildīgās amatpersonas publiski pauda ļoti atšķirīgus viedokļus par faktiski visām ar «Parex banku» saistītajām tēmām, tā radot papildu paniku noguldītājos un neuzticību sindicēto kredītu devējos. Šeit diemžēl viens konkrēts atbildīgais nav nosaucams: varam vien pašausmināties par to, ka miljardu vērto lēmumu pieņēma tādi ļaudis kā aizsardzības ministrs Vinets Veldre (2008. gada atalgojums Latvijas valsts darbā — 26 tūkstoši latu) ar savu īpatno pārliecību, ka «Latvijas Banka uzrauga visas pārējās», un Mareks Segliņš (2008. gada atalgojums Latvijas valsts darbā — 26 tūkstoši latu), kuram valstiskā atbildība nav traucējusi paša šoferim laikus paklačot par «Parex» problēmām.

4. Sarunās ar «Parex bankas» īpašniekiem valsts pārstāvji pārāk rūpējās tikai un vienīgi par valsts finanšu sistēmas glābšanu, un abi lielie bankas akcionāri to, protams, likuma ietvaros izmantoja savā labā. Vēl vairāk — valsts pārstāvji pat nemēģināja īpaši iedziļināties «Parex bankas» īpašnieku reālajā situācijā, kas bija pietiekami izmisīga, lai valsts būtu ietaupījusi sev vismaz dažus miljonus latu, ja ne lielākas summas. Protams, šeit nav runa par korupciju, taču noteikti nebūtu iesakāms, lai vēl kādreiz kādas sarunas Latvijas valsts vārdā risinātu toreizējais finanšu ministrs Atis Slakteris (2008. gada atalgojums Latvijas valsts darbā — 27 tūkstoši latu) un Finanšu ministrijas valsts sekretāra krēslā joprojām sēdošais Mārtiņš Bičevskis (2008. gada atalgojums Latvijas valsts darbā — 67 tūkstoši latu). Ir pamats domāt, ka par savām finansēm viņi rūpētos daudz uzcītīgāk nekā par valsts maku.

5. Tā vietā, lai reāli vadītu bankas pārņemšanas procesu un (pat, ja tā nav patiesība) iedrošinātu «Parex bankas» noguldītājus un kreditorus, toreizējais valdības vadītājs Ivars Godmanis (2008. gada atalgojums Latvijas valsts darbā — 27 tūkstoši latu) pats vēl veicināja paniku: tikai viens viņa izteikums televīzijā par to, ka vēl nevar zināt, vai banka tiks vai netiks slēgta, lika no kredītiestādes aizplūst vismaz 50 miljoniem latu. Ir jauki, ka pieredzējušais politiķis vienmēr ir gatavs publiski demonstratīvi uzņemties atbildību par tiem viņa vadībā pieņemtajiem lēmumiem un notikušajiem procesiem (piemēram, par «Parex bankas» pārņemšanu kopumā), par kuriem ir skaidri zināms, ka nekāda konkrēta un skaidra atbildēšana nemaz nevar sanākt. Tāpat nevar apstrīdēt ekspremjera godīgumu un savdabīgās rūpes par valsti, taču «Parex» gadījums par ļoti dārgu cenu apstiprināja jau iepriekš pietiekami skaidri zināmo — šis cilvēks nav un nekad nebūs piemērots tālredzīgam un mērķtiecīgam komandas darbam valsts pārvaldē.

(Saistībā ar Ivaru Godmani nevar nepieminēt patiešām masveidā izplatījušās — kaut precīzāk būtu teikt, ka izplatītās — baumas par lepno savrupmāju, ko ekspremjers tagad ceļot vai esot uzcēlis kādā tuvākā vai ne tik tuvā pasaules malā. Var ticēt vai neticēt paša ekspremjera kategoriskajiem paziņojumiem, ka šīs baumas ir tikpat tukšas kā 1993. gadā īsi pirms vēlēšanām par viņu izplatītās «ziņas», ka toreizējam premjeram Šveices bankās stāvot simti miljonu dolāru. Taču šai saistībā nav apstrīdamas divas lietas. Pirmā: ir ļoti daudz versiju par to, kurā īsti valstī slavenā villa atrodas (šā pētījuma autoriem vien nācies dzirdēt pieminam Vāciju, Lielbritāniju, Īriju, Dāniju, Zviedriju, Norvēģiju, Spāniju un Kanāriju salas), un stāsts par visām šīm zemēm ir diezgan vienāds — pie villas būvētājiem vairāk vai mazāk «biezā» veidā ierodas Ivars Godmanis kā mājas saimnieks. Jau šis versiju daudzums varētu šķist nedaudz aizdomīgs, taču svarīgāka ir otrā lieta: visiem stāstītājiem šā pētījuma autori ir ļoti lūguši kaut jel kādu apstiprinājumu šīm runām — kāda villas būvētāja vārdu, kādu fotogrāfiju, kaut vai adresi, kur slavenā būve atrodas. Taču pagaidām (kaut stāstītāji brīžam bijuši pat gana nopietni cilvēki) neviens šāds apstiprinājums nav parādījies. Par ko tas liecina — spriediet paši.)

Šīs tad nu ir amatpersonas, kurām var pārmest pietiekami konkrētu nolaidību un neizdarību, lai normālā valstī tām nekad vairs neatrastos vieta vadošos amatos valsts pārvaldē. Dažādi savukārt var raudzīties uz Valsts kontrolieres Ingunas Sudrabas (2008. gada atalgojums Latvijas valsts darbā — 49 tūkstoši latu) un ģenerālprokurora Jāņa Maizīša (2008. gada atalgojums Latvijas valsts darbā — 38 tūkstoši latu) lomu «Parex bankas» pārņemšanā. Protams, viņi nebija lēmumu pieņēmēju vidū, taču viņiem bija visas tiesības ne tikai piedalīties izšķirošo valdības sēžu slēgtajās daļās, bet arī izteikt savu viedokli par notiekošo un pieņemamajiem lēmumiem. Viņi to neizdarīja.

Tā, piemēram, Maizītis 8. novembra izšķirošajā valdības sēdes daļā vienkārši nepiedalījās (kaut pirms tam valsts budžeta dalīšanas apspriešanā gan bija kārtīgi sēdējis klāt), bet 4. novembra sēdē «atsēdēja» Ģenerālprokuratūras Personu un valsts tiesību aizsardzības departamenta virsprokurors Juris Pēda. Uz jautājumu, kāpēc gan ģenerālprokurors neuzskatīja par nepieciešamu piedalīties tik svarīga jautājuma izskatīšanā, prokuratūra sniedz diezgan pārsteidzošu atbildi: «Likums nenosaka obligātu Ģenerālprokuratūras amatpersonu piedalīšanos valdības sēdēs», bet iemeslus, kāpēc Jānis Maizītis nepiedalījās sēdes daļā, kur tika lemts jautājums par «Parex», viņš nekomentē.

Savukārt savam amatam «atbilstošu» ieinteresētību šajos jautājumos pats ģenerālprokurors tagad pauž oficiālā vēstulē, kurā var atrast arī šādas valsts galvenajam likumības uzraugam īsti tomēr nepiedienīgas «pērles»: «Ministru kabineta 2008. gada 8. novembra sēdē, kad tika skatīts jautājums par AS «Parex banka», es nepiedalījos un nebiju iepriekš informēts un iepazīstināts ar materiāliem, kas attiecās uz šajā sēdē izskatāmo jautājumu par AS «Parex banka». (..) Ģenerālprokuratūrai nav lūgts sniegt atzinumus par Latvijas Republikas Ministru kabinetā gatavotajiem lēmumiem par Latvijas valsts piedalīšanos AS «Parex banka» kapitāla bāzes nostiprināšanā.»

Tikai nedaudz veiklāk atrakstās Valsts kontrole, bet būtība no tā nemainās: «Informējam, ka Valsts kontroliere Inguna Sudraba piedalījās Ministru kabineta 2008. gada 4. un 8. novembra sēdē. 2008. gada 4. novembra sēdes slēgtajā daļā iekļautā jautājuma par valdības atbalsta nepieciešamību AS «Parex banka» izskatīšanā Valsts kontroliere nepiedalījās. Atbildot uz Jūsu uzdoto jautājumu, vai tika izteikts viedoklis par Ministru kabineta sēžu slēgtajās daļās apspriežamajiem jautājumiem, informējam, ka, tā kā materiāli par izskatāmajiem jautājumiem tika izsniegti Ministru kabineta sēdes laikā pirms attiecīgā jautājuma izskatīšanas un ar tiem nebija iespējas detalizēti iepazīties, viedoklis par izskatāmajiem jautājumiem un izsniegtajiem materiāliem netika pausts.»

Vēl aizkustinošāks ir pašas Sudrabas parakstīts skaidrojums par 4. novembra valdības sēdi: «Valsts kontroliere Inguna Sudraba, ņemot vērā Ministru prezidenta Ivara Godmaņa aicinājumu 2008. gada 4. novembra sēdes slēgtajā daļā iekļautā jautājuma par valdības atbalsta nepieciešamību AS «Parex banka» izskatīšanā piedalīties valdības ministriem, konkrētā jautājuma izskatīšanā nepiedalījās.»

Visbeidzot, ir arī sīkākie gariņi, kuru nodarījumi tāpat ir nesalīdzināmi sīkāki, piemēram, ierēdne Līga Kļaviņa (2008. gada atalgojums Latvijas valsts darbā — 20 tūkstoši latu) un Agnese Timofejeva (2008. gada atalgojums Latvijas valsts darbā — 18 tūkstoši latu), kuras, pēc visa spriežot, pretlikumīgi noslepenoja ar «Parex bankas» pārņemšanu saistītu informāciju, kurai saskaņā ar Valsts noslēpuma likumu obligāti bija jābūt pieejamai sabiedrībai. Sīkums, protams, taču nav izslēgts, ka, šīm ziņām laikus nonākot sabiedrības rīcībā, valsts būtu ietaupījusi dažu labu no pazaudētajiem miljoniem…

Bet ko teikt par Valēriju Karginu un Viktoru Krasovicki? Investīciju baņķieris Ģirts Rungainis: «Pat ļoti konservatīvi pārdodot banku, viņi 2007. gadā varēja nopelnīt 500 miljonus latu, lai gan bija arī labāki piedāvājumi. Iespēja bija. Bet abi īpašnieki vēlējās izrādīties, konkurēt ar Skandināvijas bankām, gribēja nopelnīt vairāk un vairāk. Es teiktu, ka banku pazudināja tās īpašnieku lepnība un alkatība. Ne velti šīs divas īpašības tiek uzskatītas starp lielākajiem grēkiem. Es to saku bez jebkādas reliģiskas nozīmes, taču tieši alkatība un lepnība pazudināja šo banku.»

Citiem vārdiem sakot, lai kā vērtētu abu kungu vismaz reizēm diezgan derdzīgo morāli, nevar noliegt, ka viņi reāli ir zaudējuši savu patiesībā jau mūža darbu, ko būvēja divus gadu desmitus, un reizē ar to pašu alkatības, rijības un šajā gadījumā arī muļķības dēļ zaudējuši vismaz deviņas desmitdaļas no tā, kas viņiem piederēja vēl 2007. gadā (katrs pats var parēķināt, kāda ir starpība starp kungu tagad mēnesī saņemamajiem pārsimt tūkstošiem un procentiem, kādus katrs varētu saņemt, ja depozītā būtu nolicis par bankas pārdošanu saņemtus 400 miljonus eiro).

Protams, sarunās ar Ati Slakteri un kompāniju viņi izrādījās nesalīdzināmi motivētāki, sekmīgi noblefoja un rezultātā netika atstāti tiešām pliki un nabagi, kaut piedzīvojuši baisu triecienu savai ietekmei, pašcieņai un (vismaz Valērija Kargina gadījumā) mērenajai lielummānijai. «Man vienmēr dzīvē ir veicies. Pat ar loterijas biļetēm esmu laimējis. Uzskatu, ka Dieviņš mani mīl,» laikam tagad Kargins tā vairs nevienam neteiks.

Taču vai tajā, ka abi eksbaņķieri laikus spēja pārorientēties no kādreizējās visvarenības sajūtas uz principu «saglābsim kaut mazumiņu!», vainojami viņi vai tomēr apmuļķoties gatavie Latvijas valsts pārstāvji? Katrs var izlemt pats, taču jebkurā gadījumā, domājams, neviena prokuratūras pārbaude «abu VK» darbībās nekā krimināla neatradīs — un nevis tāpēc, ka Jānis Maizītis un viņa padotie būtu piekukuļoti un nopirkti, bet tāpēc, ka šie kungi vienmēr, kopš laika gala darbojušies formāli likuma ietvaros…

Šādi šis mūsu gana apjomīgais pētījums noslēdzās vēl tikai pirms dažām dienām. Taču tieši pēdējās dienās vairāki «Apollo» lasītāji mums ir gan iesūtījuši apjomīgus daudzumus iepriekš nezināmas informācijas saistībā ar «Parex bankas» krahu, gan dalījušies tiešām profesionāla līmeņa pārdomās par dažādiem ar bankas pārņemšanu saistītiem aspektiem.

Šī informācija likusi uz vairākiem it kā maznozīmīgiem, iepriekš pat nepamanītiem faktiem saistībā ar «Parex banku», tās bijušajiem saimniekiem un valstiskajiem pārņēmējiem paskatīties pavisam citā gaismā. Vēl vairāk — tā vien izskatās, ka pēc šo faktu pārbaudes slēdziens varētu būt būtiski cits — pat nosaucot dažu labu no mūsu seriālā minētajiem kungiem un kundzēm, kuru darbībā tomēr būtu saskatāmas reāla, arī mūsu oficiālo likumsargu atzīta nozieguma pazīmes.

Kad un kā jūs to uzzināsiet? Pašlaik notiek sarunas ar izdevējiem par grāmatas izdošanu ar provizorisko nosaukumu ««Parex» krahs: nelgas, nejēgas un noziedzniek». Ja šīs sarunas beigsies sekmīgi, galīgais gan nelgu, gan nejēgu, gan noziedznieku un viņu «darbu» uzskaitījums būs meklējams grāmatā.