«Parex» noslēpumi: 20. Muļķis maksā

Nenoliedzami, pirmā lielā Latvijas valsts vadītāju kļūda bija novēlotā reaģēšana uz virkni Eiropas valstu septembra paziņojumu par atbalstu savam banku sektoram un noguldītāju garantētā minimuma palielināšanu. Var piekrist «Parex bankas» viedoklim, ka tieši Latvijas valdības nereaģēšana uz Zviedrijas paziņojumu par atbalstu savām bankām radīja naudas aizplūšanu no «Parex», vai citu ekspertu uzskatam, ka savu naudu uzmanošiem ļaudīm un kompānijām pēc ASV bankas «Lehman Brothers» bankrota bija skaidrs, kādu problēmu priekšā stāv «Parex banka». Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) skaitļi rāda, ka vēl septembra pirmajā pusē noguldījumi bankā auga, bet nedēļā no 15. līdz 21. septembrim no tās kopā tika izņemti 29 miljoni latu. Savukārt laikā no 30. septembra līdz 24. oktobrim no bankas noguldījumos tika izņemti gandrīz 100 miljoni latu (nevis notika kāda mistiska «aizplūšana», bet pašmāju un ārvalstu noguldītāji — apmēram vienādās daļās — izņēma paši savu naudu, lai to pārceltu uz, viņuprāt, kādu drošāku vietu). 

Nesalīdzināmi milzīgāku ļaunumu bankai un visai valsts ekonomikai nodarīja tas, ka ne valdībai, ne Finanšu ministrijai, ne Latvijas Bankai, ne FKTK, ne 2007. gadā šo institūciju izveidotajai speciālajai finanšu krīžu vadības pastāvīgajai darba grupai nebija nekāda reāla valstiska plāna rīcībai gadījumā, ja kraha priekšā nonāk viena no pirmā piecnieka bankām (kaut tieši tā bija noticis gan 1995., gan 1998. gadā). Rezultātā Latvijas Bankas prezidents Rimšēvičs tikai runāja par ātruma svarīgo lomu šādu krīžu risināšanā, tikmēr lemšana par to, ko darīt ar banku, turpinājās divarpus nedēļas — no 21. oktobra līdz pat 8. novembrim. Rezultātā no 24. oktobra līdz 6. novembrim noguldītāji no bankas izņēma vēl gandrīz 100 miljonus latu.

Nākamā kļūda — atbildīgās valsts amatpersonas (ja uzskaitīt precīzi — premjers, finanšu ministrs, Latvijas Bankas vadītājs un FKTK vadība) nenovērtēja reālo situāciju, nevis tūlīt pārņemot visu banku, bet gan neadekvāti optimistiski cerot, ka «Parex bankas» bijušajiem saimniekiem izdosies pierunāt sindicēto kredītu devējus atstāt savu naudu jau valstiskajā (par 51%) «Parex». Nevienai no šīm amatpersonām bankas «pirmās» pārņemšanas brīdī nebija reāla plāna, ko darīt, ja tas neizdosies. Vēl vairāk — tā vietā, lai izvirzītu vienu runaspersonu, atbildīgās amatpersonas katra sauca savus «finanšu cauruma» skaitļus, tā vēl sējot papildu paniku noguldītājos un neuzticību sindicēto kredītu devējos.

Viena lieta — iekšēja neskaidrība, bet bija arī augstas amatpersonas, kuras bija gatavas savā mulsumā dalīties ar sabiedrību. Jau bijušie «Parex bankas» saimnieki pēc kredītiestādes kraha sūdzējās par vārdā neminētām amatpersonām, kuras pārāk skaļi publiski pieminējušas vārdu «bankrots», taču publiski šaubīties par bankas drošību amatpersonas nebeidza arī pēc bankas pārņemšanas.

Tāpēc nav jābrīnās, ka laikā no 7. novembra līdz 1. decembrim noguldītāji no bankas savu naudu kopumā izņēma 537,8 miljonu latu apjomā (Valsts kontroles aprēķini) — pat vairāk nekā līdz bankas pārņemšanas brīdim, kam it kā vajadzēja iezīmēt stabilitātes un drošības atjaunošanos (no 1. septembra līdz 7. novembrim saskaņā ar Valsts kontroles datiem kopā noguldītāji bija izņēmuši 465,6 miljonus latu savas naudas). Turklāt, ja līdz 7. novembrim noguldītāji savu naudu lielākoties izņēma no pašas bankas līdzekļiem, tad pēc 7. novembra tā jau bija bankā apjomīgi iepludinātā valsts nauda.

Tāpat jāņem vērā premjera Ivara Godmaņa «patiesības brīdis»: viņš 3. decembrī LNT raidījumā «900 sekundes» paziņoja: ja sindicēto kredītu devēji nepiekritīs visu «Parex bankas» akciju nonākšanai valsts kontrolē, tad banka būs jāslēdz. Tagad ekspremjers godīgi atzīst, ka viņš tā nekādā gadījumā nedrīkstējis teikt, taču — izteikts vārds nav zvirbulis, vairs nenoķersi.

Rezultātā varam pietiekami droši apgalvot, ka viens premjera izteikums Latvijas valstij izmaksāja vēl apmēram 50 miljonus latu, ko vēl atlikušie «Parex» noguldītāji uzskatīja par labāku pārcelt uz drošāku vietu. Lielāka šī summa nebija tikai tāpēc, ka divas dienas iepriekš valdība un FKTK bija pieņēmusi lēmumu par ierobežojumiem bankas klientiem, aizliedzot fiziskām personām veikt debeta operācijas virs 35 tūkstošiem latu mēnesī, bet juridiskām personām šo limitu nosakot atkarībā no darbinieku skaita.

Papildus tam netrūka arī dažādu sīkāku neizdarību un atklātu muļķību, kas tikai atkal un atkal apliecināja sakāmvārdu «muļķis maksā»: atbildīgās valsts amatpersonas un struktūras nespēja ieturēt konsekvenci faktiski nevienā jautājumā — pozīcija tika mainīta gan par Valērija Kargina un Viktora Krasovicka atstāšanu vai neatstāšanu amatā, gan par valsts līdzdalības apmēru bankā. Turklāt, ja šajos jautājumos daļēju atbildību vēl varēja novelt uz ārējiem faktoriem, tad mēnesi ilgā bankas atstāšana bez reāla vadītāja, tāpat kā pieļautā «Parex» klientu informācijas aizplūšana uz Aizkraukles banku, bija simtprocentīgas amatpersonu neizdarības sekas.

Labu laiku atbildīgās amatpersonas, neraugoties uz Valērija Kargina un Viktora Krasovicka jau pieļautajām stulbībām, turpināja uz abiem kungiem raudzīties kā uz finanšu brīnumdariem, kam vienkārši gadījies neveiksmes brīdis. Šī attieksme izzuda tikai novembra beigās — raksturīgs ir šis nīgrais fragments no FKTK priekšsēdētājas Irēnas Krūmanes 27. novembra vēstules: «Bankas lielākie akcionāri un valde nav varējuši ticami un pamatoti izvērtēt faktiskās bankai nepieciešamās ārējās palīdzības apmēru, izsakot pieņēmumu par 150 miljonu latu kredītlīnijas nepieciešamību bankai likviditātes krīzes pārvarēšanai, lai gan faktiski, pēc komisijas rīcībā esošās informācijas, bankai nepieciešami aptuveni 2 miljardi eiro.»

Īpašu vietu atbildīgo amatpersonu neizdarību un muļķību uzskaitījumā ieņem noguldītāju naudas izņemšanas — tā sauktās naudas aizplūšanas — ierobežojumu jautājums. Te gan pirmām kārtām jāpiemin FKTK vadītājas vietnieka Jāņa Brazovska piebilde: saistībā ar «naudas aizplūšanu» nav nekādu ziņu, ka kaut viens cilvēks no bankas būtu izņēmis svešu naudu. Pēc būtības visa «aizplūšana» nozīmē to, ka cilvēki izņem savu naudu, ko paši tur noguldījuši, un nav viņu problēma, ka šī nauda tagad tiek ņemta no šajā bankā iepludinātiem valsts finanšu līdzekļiem.

FKTK ierobežojumus izmaksām no bankas drīkstēja noteikt tikai kopā ar Ministru kabinetu (un patiešām šādus ierobežojumus aicināja noteikt gan 7. novembrī, gan 20. novembrī), taču valdības finansiāli ne pārāk izglītoto Segliņu, Veldru un Gerhardu masā, kā atceramies, ar savu enerģiski spiedzīgo uzstāšanos virsroku guva galvenais ierobežojumu neuzlikšanas aizstāvis — Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs. Un, lai kā raudzītos uz viņa darbību kopumā, nevar neatzīt, ka šī viņa nostāja nebija bez savas loģikas. Šī loģika bija: ja reiz valdība un FKTK nebija uzlikusi naudas izņemšanas ierobežojumus pirms 8. novembra, tad galīgi nebūtu loģiski tos uzlikt pēc bankas pārņemšanas valsts īpašumā, kad «valsts taču pārņem banku, lai stiprinātu tai uzticību, nevis apturētu pati savu komercbanku».

Nelaime tikai tā, ka, pietiekami mērķtiecīgi uzspiežot pārējām atbildīgajām iestādēm un amatpersonām šo viedokli, Latvijas Banka ņēma vērā tikai mācību grāmatu patiesības, bet ne tobrīd jau acīmredzamo faktu, ka ne citas atbildīgās iestādes, ne arī pašas Latvijas Bankas vadība nav spējīga ne uz ātrumu, ne izlēmīgu rīcību, ne vienota viedokļa paušanu. «Uzliekot ierobežojumus, valsts automātiski padarīja savu ieguldījumu, savu īpašumu — pārņemto banku — mazvērtīgāku. Cilvēki taču nemēdz tikko nopirktam auto izsist priekšējo stiklu vai vēl ko sabojāt,» tā vēlāk savu mācību grāmatu viedokli skaidroja Latvijas Banka. Taču, turpinot šo salīdzinājumu, pati Latvijas Banka izlēma, ka, ar tikko nopirktu auto iekuļoties Hārlemā, ir lietderīgi to atstāt ielas malā ar neaizslēgtām durvīm un atvērtiem logiem…

«Jā, mēs rīkojāmies apsteidzoši, jā!» 12. novembra televīzijas raidījumā «Kas notiek Latvijā?» apliecināja premjers Ivars Godmanis, taču reālā situācija bija pilnīgi pretēja — jebkuru lēmumu atbildīgās personas pieņēma ar vairākas dienas un pat nedēļas ilgu nokavēšanos. «Tajā brīdī nebija tā, ka finanšu sistēma apkārt grūtu. Kad saprata, ka izplūšanu nevar apturēt, ierobežojumus uzlika,» tā žurnālam «Klubs» šo reālo rīcības shēmu attiecībā godīgi izskaidroja Atis Slakteris. Attiecībā uz tā saukto noguldījumu aizplūšanu šī pieeja problēmu risināšanai izmaksāja vismaz pusmiljardu latu, no kuriem vismaz daļa pameta arī Latvijas ekonomiku kopumā, attiecībā uz «Parex bankas» krīzes risināšanu kopumā — vismaz divreiz lielāku summu…

Tātad — var dažādi vērtēt Valsts kontroles atzinumus, taču neapstrīdams fakts, ka valsts atbalsts «Parex» pašlaik dažādās formās jau sasniedzis aptuveni 1,1 miljardu latu. Cik daudz mēs no tā varam cerēt atgūt, par to nākamajā — «Parex noslēpumu» pēdējā — sērijā.