«Parex» noslēpumi: 19. Cik «pliki un nabagi» palika Kargins un Krasovickis

Kā tad tas notika? Lai to saprastu, jāatskatās pāris gadu atpakaļ — kas tobrīd oficiāli un ne gluži oficiāli piederēja abiem baņķieriem. Oficiāli un faktiski abu galvenā manta bija — katram pa nepilniem 43% bankas akciju (pēc tam, kad no akcionāru vidus pazuda, pēc visa spriežot, pašiem «abiem VK» piederošs Menas salas ofšors «Europe Holding Ltd.», toties klāt nāca bariņš mazu akcionāru, lai tā «atšķaidītu» Kargina un Krasovicka gandrīz simtprocentīgo kundzību bankā). Ap 2007. gadu šīs akcijas kopā maksāja vismaz 400 miljonus latu — kaut paši baņķieri (vismaz Valērijs Kargins) pārsteidzīgi domāja, ka par pārsimts miljoniem dārgāk, tāpēc banku 2007. gadā nepārdeva.

Pēc «Parex» apdrošināšanas kompānijas pārdošanas banka abiem kungiem tiešām bija faktiski vienīgā īsti vērtīgā manta. Uz banku bija reģistrētas pat baņķieru un viņu tuvinieku automašīnas. Savus Jūrmalas īpašumus (vērtība — pārdesmit miljoni eiro) Viktors Krasovickis jau sen, kad bankas krahs nerādījās pat vispārliecinātāko skeptiķu murgos, bija atdāvinājis meitai, savukārt Valērijs Kargins oficiāli bija tikai savas Jūrmalas «Villas Adlera» nomnieks, bet tās un vēl iespaidīgu zemes platību oficiālā īpašniece caur SIA «Adlera» skaitījās Lielbritānijā reģistrēta ārzonas kompānija «Oakcroft Services Limited».

(Starp citu, cik zināms, tieši pēdējais fakts Valērijam Karginam sarunās ar valdību ļāvis bez formālas melošanas apgalvot, ka viņam taču faktiski nekādu valstij ieķīlājamu nekustamo īpašumu nemaz neesot. Un tobrīd oficiāli patiešām nebija. Tiesa, jau pēc attiecību nokārtošanas ar valsti pagājušā gada decembrī par vienīgo SIA «Adlera» īpašnieku ofšora vietā pēkšņi kļuva Valērija Kargina vecākais dēls Rems Kargins. Līdz ar to Rema Kargina oficiālā īpašumā (kam valsts vairs nu nekādi nevarēja tikt klāt) nonāca gan iespaidīgā «Villa Adlera», gan Jūrmalas īpašumi Bulduru prospektā 19, 4. līnijā 1a, 3. līnijā 1a un Bulduros 1206, gan gandrīz pusotrs simts zemesgabalu Krāslavas rajonā un īpašums Rīgā, Mūku ielā 3.)

Papildu akcijām un noslēptajiem īpašumiem (pietiekami, lai sarunu laikā valsts pārstāvji pat lāgā nemaz nemēģinātu tos uzskaitīt — sak, valsts finanšu sistēmas glābšanas laikā nav ko nodarboties ar sīkumiem!) abiem baņķieriem un viņu ģimenes locekļiem bija arī iespaidīgi personiskie naudas līdzekļi. Tā, piemēram, Kargina laulības šķiršanas prāvas materiāli rāda, ka 2001. gada 1. novembrī viņa kontos «Parex bankā» atradās 17,29 miljoni ASV dolāru, 233 tūkstoši Vācijas marku un 1,39 miljoni latu — kopsummā 12,28 miljoni latu. Nav nekāda pamata domāt, ka nākamajos gados šie konti pēkšņi iztukšojās.

Un kur nu vēl noguldījumi: spriežot pēc «Parex» 1998. gada pārskata, bankas saistītajām personām (faktiski — abiem akcionāriem) kredītiestādē bija noguldīti nepilni 14 miljoni latu, par kuriem tika maksāts līdz 24% gadā. 2001. gadā saistīto personu noguldījumi bija palielinājušies līdz 27 miljoniem latu, bet 2006. gada beigās tie jau bija 48,3 miljoni latu ar procentu likmi 17,8%. Tas nozīmē: 2006. gadā Valērijs Kargins, Viktors Krasovickis un viņiem pietuvināti ļaudis (saistītās personas oficiāli ir akcionāri, kuri būtiski var ietekmēt grupas darbību, padomes un valdes locekļi, vadošie darbinieki, viņu tuvi radinieki, kā arī viņu kontrolē esošas uzņēmējsabiedrības un ar grupu saistītie uzņēmumi) procentos no bankas savām ikdienas vajadzībām saņēma aptuveni 8,6 miljonus latu.

2007. gada rudenī Kargins un Krasovickis bankas subordinētajā kapitālā uz desmit gadiem ieguldīja pa 7,5 miljoniem latu (procentu likme — sešu mēnešu Rigibid + 3%), un kopumā saskaņā ar oficiāliem dokumentiem akcionāri bankā 2008. gada sākumā kopā bija noguldījuši 42,3 miljonus latu ar vidējo procentu likmi — 17,6% gadā (kas gadā deva 7,44 miljonus latu), bet tā sauktie pakārtotie kredīti no akcionāriem bija jau pieminētie 15 miljoni latu ar vidējo procentu likmi — 12,6% gadā (7,44 miljoniem gadā tātad pieskaitiet vēl 1,89 miljonus). Vēl neaizmirsīsim arī Rema Kargina 2008. gada jūnijā bankas subordinētajā kapitālā uz septiņiem gadiem ieguldītos 15 miljonus eiro (likme — 12% gadā, tātad gadā personiskiem izdevumiem — 1,8 miljoni eiro). Visbeidzot — jau bankas agonijas laikā abi baņķieri tās subordinētajā kapitālā ieguldīja vēl trīs miljonus latu.

Vārdu sakot, abi baņķieri un viņu tuvinieki bija pieraduši daļēji izmantot bankas resursus, bet papildus tam viņu ikdienu gaišāku darīja gada procentu ienākumi nepilnu desmit miljonu latu apmērā — tātad virs miljona eiro mēnesī. (Viktora Krasovicka tagadējais apgalvojums, ka tikai «spiediena rezultātā mēs un mūsu tuvinieki noguldījām depozītus bankā, ko mums šobrīd pārmet», ir, mazākais, daļēji nepatiess.) Un gandrīz to visu viņi varēja zaudēt, bankai kļūstot maksātnespējīgai. Vai nu jābrīnās, ka šādā situācijā «abi VK» vai kādas viņiem pietuvinātas personas tomēr varēja izšķirties par īpatnu soli, bankas kraha priekšvakarā pagājušā gada oktobrī kārtīgi patukšojot savus kontus «Parex bankā». Cik zināms, par summu, kas varētu būt sasniegusi pat 10–12 miljonus latu.

Paši baņķieri (un konkrēti Viktors Krasovickis) gan pieļāvumu, ka viņi pirmskrīzes laikā varētu būt izņēmuši no bankas naudu, kategoriski noliedza jau intervijā laikrakstam «Diena» īsi pēc bankas kraha: «Mums te ir personīgā nauda, mēs to neizņēmām, dividendes mēs 15 gadu laikā esam ņēmuši divas reizes — trīs un piecus miljonus latu. To, ko ieguvām no apdrošināšanas kompānijas pārdošanas, arī ielikām subordinētajā kapitālā…» Arī tagad Krasovickis apgalvo to pašu: «Informācija par to, ka mēs esam izņēmuši savus noguldījumus no «Parex bankas», neatbilst patiesībai.»

Taču īpatni, ka eksbaņķieris neparko nevēlas komentēt pretrunu starp šo apgalvojumu un, piemēram, ekspremjera Ivara Godmaņa divreizēju publisku apliecinājumu tieši pretējam: pirmoreiz šā gada jūlijā, publiski paziņojot, ka Kargina un Krasovicka ģimene un ar bijušajiem akcionāriem saistītas personas no «Parex» depozītiem izņēmušas vairākus miljonus latu, kas noticis neilgi pirms bankas pārņemšanas; otrreiz jau šoruden, tikpat publiski apliecinot, ka «tur bija samazināti depozīti arī saistībā ar akcionāriem». Tāpat no avotiem prokuratūrā zināms, ka tieši saistībā ar 10–12 miljonu latu izņemšanu no bankas pagājušā gada oktobrī un novembrī (lai cik tā izskatītos kaut augstākā mērā cūciska, toties likumīga) saņemts iesniegums no valsts institūciju pārstāvjiem.

Jau pavisam skaidrs viss kļūst no Finanšu un kapitāla tirgus komisijas Latvijas Republikas ģenerālprokuroram pagājušā gada 1. decembrī adresētās vēstules:

«Komisijas veikto pārbaužu gaitā atbilstoši Kredītiestāžu likuma 63. panta prasībām, kā arī 2008. gada 28. novembra Komisijas padomes sēdes laikā AS «Parex banka» iesniegtās maksājumu informācijas analīzes rezultātā komisija ir secinājusi, ka laikā, īsi pirms AS «Parex banka» lielākie akcionāri un valdes locekļi vērsās ar lūgumu pēc finanšu palīdzības pie finanšu ministra, ir notikusi naudas līdzekļu aizplūšana no AS «Parex banka» tiešā saistībā ar tās atbildīgo valdes un padomes locekļu un viņu ģimenes locekļu kontiem.

Atbilstoši Kredītiestāžu likuma 63. panta noteikumiem komisija nav tiesīga nodot saņemto maksājumu informāciju vai ziņas par fizisko un juridisko personu kontiem jebkurai citai personai. Tomēr tā uzskata, ka saņemtā informācija ir pamats informēt Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūru par iespējamu noziedzīgu nodarījumu pazīmēm, AS «Parex banka» atbildīgajiem valdes un padomes locekļiem, personīgi piedaloties ievērojamu naudas līdzekļu izmaksā no bankas kontiem apstākļos, kad AS «Parex banka» vēršas pie Latvijas Republikas valdības pēc finanšu palīdzības.

Likviditātes krīzes apstākļos, izmaksājot ievērojamas naudas summas ar kredītiestādi saistītām personām, atbildīgie darbinieki apzināti piešķīruši atsevišķiem kontu īpašniekiem pirmtiesības brīvi saņemt naudas līdzekļus no saviem bankas kontiem neparasti lielos apmēros…»

Interesanti, ka gandrīz gada laikā prokuratūra nekādas redzamas darbības šajā virzienā nav veikusi, taču jebkurā gadījumā ar «vienreizējiem» 10–12 miljoniem abām baņķieru ģimenēm, protams, nebija pietiekami — jo vairāk, ka, ļoti iespējams, liela daļa no izņemtās naudas «obligāti brīvprātīgā kārtā» jau itin drīz tika atlikta atpakaļ bankā: kā nekā pagājušā gada 30. oktobrī abiem baņķieriem bankas subordinētajā kapitālā uz desmit gadiem nācās ieguldīt vēl pa pusotram miljonam latu, lai tādā veidā kaut uz brīdi noturētu bankas kapitāla pietiekamību virs liktenīgajiem 8%, savukārt 4. decembrī Valērijs Kargins un Viktora Krasovicka dzīvesbiedre un viena no vēsturiskajiem «Parex» radītājiem Ņina Kondratjeva uz septiņiem gadiem ieguldīja vēl pa 3,7 miljoniem latu (procentu likme — sešu mēnešu Rigibid + 3%).

Par kontu patukšošanu 10–12 miljonu apmērā bankas pārņemšanas sarunu vedēji no valsts puses gan uzzināja tikai pēc ieguldījuma līguma noslēgšanas — novembra divdesmitajos datumos. Taču lielos vilcienos tas neko nemainīja, un arī nebūtu mainījis. Ekspremjers Godmanis gan apgalvo, ka, laikus uzzinot par šādu rīcību, viņš nostāju «Parex» pārņemšanas jautājumā būtu padarījis «niknāku», taču galvenais sarunu vedējs Atis Slakteris ir reālistiskāks: «Pat ja mēs būtu zinājuši, ka akcionāri izņēmuši daļu depozītu, vienalga pirmais un galvenais uzdevums mums bija valsts finanšu sistēmas glābšana.» «Valsts no sākuma nolēma vienoties ar īpašniekiem kā ar partneriem,» jāņem vērā arī šis nesenais otra galvenā sarunvedēja, Finanšu ministrijas valsts sekretāra Mārtiņa Bičevska situācijas raksturojums LNT raidījumā «900 sekundes».

Faktiski tas nozīmē — «abiem VK» arī pirms bankas pārņemšanas visnotaļ valstisku apsvērumu dēļ bija izsniegta neoficiāla licence strādāt vidēja mēroga blēdības, ja vien tās netiek darītas īpaši demonstratīvi. To jau pirms bankas pārņemšanas sarunu nobeiguma apliecināja arī kredītiestādes lepnāko automašīnu pārrakstīšana trešajām personām — solis, ko īsti neizprata pat valsts pārstāvji. «Otro reizi, kad bija saruna ar Karginu, teicu: jūs jau varat stāstīt, kā vajag veikt darījumus, bet tās mašīnas, ko cenšaties glābt, manās acīs ir bleķa kastes,» vēlāk intervijā žurnālam «Klubs» stāstīja Slakteris, uz jautājumu, ko tad par viņa ieskatu teicis pats Valērijs Kargins, atbildot īsi: «Neko.»

Un arī tagad Krasovickis (tas pats, kurš pagājušā gada novembra sākumā «Dienai» mēģināja iestāstīt, ka septiņgadīgs «Maybach» limuzīns maksājot 20 000 ASV dolāru) paliek pie sava: «Kopumā 2008. gada laikā «Parex banka» pārdeva 60 automašīnas par kopējo summu 541 911,02 latu. Tostarp «Parex banka» pārdeva divas tai piederošās automašīnas «Maybach» par kopējo summu 101 489,66 lati. Svarīgi atzīmēt, ka visas minētās automašīnas tika pārdotas saskaņā ar bankā izstrādāto aktīvu realizācijas procedūru, kas paredzēja automašīnu novērtēšanas procesu un potenciālo pircēju aptaujas veikšanu. Potenciālo pircēju aptauja par abām «Maybach» automašīnām tika veikta arī Maskavā, Kijevā un Alma-Atā. Kopumā šis darījums bankai deva ekonomiju vairāk nekā 20 000 latu apmērā…»

Vai gan jābrīnās, ka, ņemot vērā vienas sarunu puses ieinteresētību iepriekšējā miljona vietā nodrošināt sev vismaz dažus simtus tūkstošu mēnesī un otras puses rūpes tikai un vienīgi par valsts finanšu stabilitāti kopumā, neaizraujoties ar uzmanības pievēršanu dažādiem sīkumiem, «abiem VK» izdevās panākt sev nosacījumus, ko valsts pārstāvji uzskatīja par salīdzinoši taisnīgiem. Un tie abiem ļāva ne tikai saglabāt savus un radinieku noguldījumus bankā (kuri šā gada vidū saskaņā ar Valsts kontroles datiem bija 18 miljoni latu un 25,4 miljoni eiro), bet arī saņemt par tiem procentus, kuru likme gan tika samazināta līdz tirgus vidējo likmju līmenim.

Protams, rezultātā akcionāru mēnesī procentos saņemamā summa — aptuveni 380 tūkstoši latu (ja ticēt Valsts kontroles aprēķiniem) — ir diezgan iespaidīga. Taču vienlaikus tās ir tīrās kapeikas (gadā — četrarpus miljoni), salīdzinot ar patiesi milzīgajām summām, ko valsts «Parex» pārņemšanā pazaudēja ja ne pilnīgi, tad uz ļoti ilgu laiku. Bet par to — nākamajā sērijā.