«Parex» noslēpumi: 17. «Abu VK» izmisīgā situācija

Nav arī īpaši daudz cerību, ka mēs to kādreiz precīzi uzzināsim: ja kādam no šo augstākā mērā neoficiālo pārrunu dalībniekiem nepiemetīsies atklātības lēkme, nāksies vien samierināties ar, piemēram, šo Valērija Kargina emocionālo izteikumu «Latvijas Avīzei», raksturojot laiku pēc oficiālās vēršanās valdībā pēc palīdzības: «Pēc tam sākās dīvainības, kuras, var teikt, vismaz mēs nebijām gaidījuši…» — vai Ivara Godmaņa nejaušo publisko (un pusvārdā aprauto) izrunāšanos par «tā saucamajām krīzes komitejām, kurās izskata». Taču jebkurā gadījumā situācija ja ne caurspīdīga, tad vismaz daļēji protokolēta kļuva 4. novembrī, kad valdība nolēma sākt oficiālas sarunas ar «Parex» saimniekiem par bankas pārņemšanu.

Neraugoties uz valsts augstāko amatpersonu vairākkārtējiem solījumiem, šīs valdības sēdes daļas protokols joprojām nav publiskots, taču ir pietiekami skaidri zināms, kādi sākotnējie uzstādījumi ietilpa vēlāk bieži un plaši pieminētajā Ministru kabineta izsniegtajā «mandātā» (faktiski — valdības izvirzītajos sākotnējos nosacījumos) sarunu galvenajam no valsts puses — finanšu ministram Atim Slakterim. (Tiesa, tikpat, ja ne vēl intensīvāk sarunās piedalījās Finanšu ministrijas valsts sekretārs Mārtiņš Bičevskis, arī FKTK un Latvijas Bankas pārstāvji.)

Ja īsi, tad valdība vēlējās savā kontrolē pārņemt lielāko daļu bankas par simbolisku samaksu, pieprasot no «Parex» saimniekiem pilnu atbildību par sniegto informāciju, personiskas (arī finansiālas) garantijas un viņu personiskā finansiālā stāvokļa faktiski simtprocentīgu sasaistīšanu ar bankas likteni. Atklāts paliek vienīgi otršķirīgā svarīguma jautājums, kuram pirmajam ienāca prātā versija par bankas kontrolpaketes pārņemšanu, pretī maksājot vienu vai divus latus. Uz šo godu pretendē gan ekspremjers, gan toreizējais finanšu ministrs.

Vai Valērijs Kargins un Viktors Krasovickis varēja cerēt uz kādu citu valsts nostāju? Lai cik būtu dīvaini, itin viss liek domāt, ka patiesībā «abi VK» sarunu sākumā joprojām cerēja banku saglabāt savā īpašumā, no valsts uz tādiem vai citādiem noteikumiem saņemot nepieciešamo «finanšu spilvenu». «Reāli mēs vispār neplānojām akcijas atdot un neprasījām tās atņemt, tas viss mums bija jādara spiediena dēļ. Vienīgais, ko mēs no valsts prasījām, bija garantijas sindicēto kredītu atdošanai; lai mēs spētu tos atdot, nevajadzētu ne naudu, ne ko citu,» arī tagad apgalvo Krasovickis, gan paklusējot, par kādu — valdības vai tomēr bankas tukšo seifu un kontu — spiedienu īsti ir runa.

«Toreiz teicu: esmu nodokļu maksātāju naudas sargs. Ja vēlaties valsts atbalstu, ir tikai viens variants — valstij pār banku jābūt kontrolei. Tā radās stāsts par vienu latu. Arī akcionāriem tas bija pietiekami liels trieciens un pārsteigums, viņi mēģināja panākt citādākus noteikumus, teica, ka varbūt valsts var naudu aizdot,» vēlāk žurnālam «Klubs» stāstīja Atis Slakteris. «Sākās sarunas. Akcionāru vēlmes, kā varat iedomāties, bija pilnīgi citādākas. Nevis, ka valsts kaut ko valstisko, bet lai viņi iegulda… nu, lai Valsts kase iegulda kontos naudu, un ka viņi dažu mēnešu laikā tiks galā, un viss ir kārtībā…» Slakteris 12. novembrī piebilda televīzijas raidījumā «Kas notiek Latvijā?». Atklātībā nav nācis nekas, kas šo versiju liktu apšaubīt.

Cik pamatota ir vēlāk uz tā arī nenosauktu avotu iespaidu pamata publiski izteiktā versija, ka abi baņķieri baudījuši politisko labvēlību un «saudzības režīmu»? Protams, pats Krasovickis tagad īsi atbild: «Tas neatbilst patiesībai,» — bet kādēļ lai mēs viņam ticētu? Taču, lai cik pārliecināti mēs vēlētos būt par šādas labvēlības izrādīšanu «abiem VK», viena lieta ir neapstrīdama — tas, ko sākotnēji patiešām un no visas sirds vēlējās abi baņķieri (valsts ieliek viņu bankā savu naudu, pretī varbūt nepaņemot, varbūt paņemot ķīlā akcijas), tika vēsi noraidīts. Nepalīdzēja ne izslavētā politiskā ietekme, ne dažādi argumenti, un pirmām kārtām tāpēc, ka neviens Latvijas valstsvīrs neriskēja šādos apstākļos ielikt privātā bankā valsts naudu. Neriskēja, un viss.

Jāpiebilst, ka sarunas vismaz sākotnēji apgrūtināja arī vesela virkne subjektīvu faktoru. No vienas puses — vai tiešām kāds iedomājas, ka pašieceltie finanšu pasaules karaļi vienā dienā pazaudēja visu savu iedomību? Nē, protams, nezaudēja. Savukārt, no otras puses… Neviens, protams, nekad neapstiprinās to, kurai tieši valsts amatpersonai pieder to dienu teiciens: «Es likšu tiem ž… vēl uz vēdera rāpot!» Taču no vairākiem avotiem bijis jāklausās, cik triumfējošs sarunu pirmsākuma posmā bijis, piemēram, Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs, no kura vārdiem skaidri bijis nolasāms viens vēstījums — nu, zēni, beidzot jūs esat nonākuši mūsu rokās, nu tik mēs jums tagad pēc pilnas programmas parādīsim, kā pareizi uzvesties…

Bija tā vai ne, mēs jau atkal nekad droši neuzzināsim, bet uz esošā faktu pamata izklausās ticami. Papildus tam vērā ņemams faktors bija arī tikai neilgu laiku amatā esošā FKTK vadītāja Irēna Krūmane, arī īpatnais finanšu ministrs ar politisku pieredzi, bet bez kādām nopietnām finanšu jomas zināšanām, arī tobrīdējais premjers, kurš slavens ar spēju reizēm neieklausīties nevienā padomdevējā, bet reizēm — atminēties tikai pēdējā sarunu biedra viedokli.

Vārdu sakot, pretēji mūsdienu mītiem abi baņķieri nesastapās ar padevīgām amatpersonām, kas gatavas īstenot viņu pietiekami skaidri izteiktās vēlmes, toties ar pietiekami pašapzinīgiem, atsevišķos gadījumos pat atklāti nekaunīgiem (ja vēlaties, šā vārda labajā nozīmē) valsts pārstāvjiem gan. Un mēs nekad neuzzināsim, kā sarunas būtu ritējušas un cik būtu izmaksājušas Latvijai, ja baņķieri būtu par pieckapeiku mazāk iedomīgi, bet valsts pārstāvji — nedaudz tālredzīgāki.

Taču valsts pārstāvji tādi nudien nebija, kurpretī «Parex» saimnieki vienmēr bijuši slaveni ar to, ka kritiskās situācijās spēj aprīt jebkura lieluma krupi un «lietas labā», ja tā var teikt, ar mēli spodrināt gandrīz jebkurus zābakus. Tas nozīmē — «Parex» saimnieki pietiekami ātri saprata, ka sākotnēji gribēto no valsts nesaņems, bet bez valsts palīdzības nespēj iztikt jebkurā gadījumā. Banka reāli bija bankrotējusi, un, ja tas notiktu arī oficiāli, Valērijs Kargins un Viktors Krasovickis paliktu patiešām pliki un nabagi — viņiem paliktu iepriekšējā sērijā minētās dārgās rotaļlietiņas, bet ne nopietni finanšu līdzekļi, ar kuriem pietiktu kaut vai rotaļlietiņu uzturēšanai.

Nedabūjušiem cerēto, «abiem VK» atlika no valsts izspiest kaut jel ko. Un tas bija reāli, jo no valsts puses pie sarunu galda sēdēja cilvēki, kuri par savu galveno uzdevumu uzskatīja Latvijas valsts finanšu sistēmas izglābšanu būtībā par katru cenu, savukārt tas, cik pliki vai nepliki šā procesa beigās paliks «Parex» saimnieki, viņus interesēja maz. Savukārt galda otrajā pusē sēdēja divi cilvēki, kurus pēc atskārsmes, ka savu līdzšinējo kontroli pār banku saglabāt neizdosies, interesēja gandrīz tikai un vienīgi viņu personiskais finanšu stāvoklis. To, ka viņi paši savas alkatības, tuvredzības un apstākļu sakritības dēļ ir zaudējuši lielāko naudu Latvijas vēsturē, «abi VK» jau apzinājās un jo vairāk vēlējās saglābt vismaz kaut ko.

Un tā nu sarunas sākās. Par to, kā un kāpēc tieši tā tās beidzās — nākamajā sērijā.