«Parex» noslēpumi: 16. Karginam un valstij — katram savs ļaunākais murgs

Viss pārējais bija nevis aprēķini, bet tikai nojausmas — taču gana baisas nojausmas. Tikai daudz, daudz vēlāk šīm nojausmām tika «piedzītas» dažādas kaut cik zinātniska izskata prognozes — kāpēc tieši sekotu vairāku banku darbības apturēšana, tūlītējas sindicēto kredītu atmaksas pieprasīšana, rezidentu noguldījumu aizplūde, iekšzemes kopprodukta papildu samazināšanās, nodokļu ienākumu sarukšana, straujāks bezdarba un sociālo izdevumu pieaugums. Kopā — trīs miljardu latu tiešie un netiešie zaudējumi.

Nav un nekad nebūs iespējams pateikt, cik precīzi ir šie aprēķini, ko veikusi Latvijas Banka — tā pati iestāde, kura, sava prezidenta Ilmāra Rimšēviča personā bārstot visdažādākās prognozes, ne tikai nespēja atturēt «Parex banku» no pārspīlētās aizņemšanās 2007. gadā un 2008. gada pirmajā pusē, bet pat nebrīdināja par tās gaidāmajām sekām 2008. gada septembrī un oktobra pirmajā pusē, kad šīs sekas jau bija gluži labi nojaušamas.

Tomēr — par labu bankas glābšanai bija pāris konkrētu un pietiekami iespaidīgu skaitļu, kā arī baisas nojausmas («Ja bankai ļautu bankrotēt, visticamāk, jūs no tā brīža līdz pat šodienai būtu iztikuši bez algas,» vēlāk žurnālā «Klubs» stāstīja finanšu ministrs Atis Slakteris). Savukārt to, cik prasīs bankas izglābšana, ne valdība, ne Latvijas Banka, ne Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK) gluži vienkārši nezināja. «Katrā ziņā ir pilnīgi skaidrs: tā ir sistēmiska banka, kuras bankrots atstātu vienkārši ārprātīgi smagas sekas Latvijas tautsaimniecībai,» šis televīzijā izskanējušais Ilmāra Rimšēviča paziņojums pēc saturīguma un faktu bagātības bija tipisks Latvijas Bankas tālaika argumentācijai.

Atlika tikai tāds sīkums, kā saprast, kādā veidā banku pareizi pārņemt un kā vienoties ar tās īpašniekiem, bet pēc tam — pieņemt galīgo lēmumu. Jo, kā jau minēts, ne FKTK, ne Latvijas Banka, ne Finanšu ministrija, ne to jau 2007. gadā izveidotā pastāvīgā darba grupa finanšu krīžu vadībai nekādus plānus lielas bankas kraha gadījumam nebija sagatavojusi. Un, ja ticēt toreizējiem valdības pārstāvjiem, jau tobrīd viņi — lai cik politkorekti izteiktos oficiālā līmenī — lieliski esot sev noformulējuši: tikko Latvija bankas pārņemšanas procesā atļausies ko juridiski pat ne nelikumīgu, bet divdomīgu, valsts varēs rēķināties ar ļoti asu un dārgi izmaksājošu globālā ebreju lobija reakciju.

No Valērija Kargina un Viktora Krasovicka pirmā oficiālā palīdzības lūguma 22. oktobrī līdz pirmo ierobežojumu uzlikšanai «Parex bankai» un sākotnējai amatpersonu atziņai, ka banku var nākties pārņemt valstij, pagāja deviņas dienas. Savukārt no šā brīža — 31. oktobra — pagāja vēl četras dienas, līdz sākotnējās, vēl neoficiālās sarunas noveda pie tā, ka Valsts kancelejā tika saņemts «Parex bankas» vairākuma akcionāru iesniegums ar lūgumu sniegt bankai valsts atbalstu un valdība šo priekšlikumu «konceptuāli atbalstīja», dodot finanšu ministram Atim Slakterim vēlāk daudz pieminēto «mandātu» sarunu veikšanai.

Šajā laikā noguldītāji tikai nesa un nesa savu naudu prom no «Parex». No 24. līdz 31. oktobrim pašmāju privātpersonas izņēma no «Parex bankas» 19 miljonus latu, pašmāju juridiskās personas — gandrīz 40 miljonus, ārvalstu privātpersonu noguldījumi faktiski nemainījās, bet ārvalstu juridiskās personas izņēma aptuveni 38 miljonus latu. Savukārt laikā no 31. oktobra līdz 4. novembrim pašmāju privātpersonas izņēma vēl četrus miljonus latu (kaut citi noguldījumi, lai cik tas šķistu dīvaini, pat nedaudz pieauga). Kopā laikā no 24. oktobra līdz 4. novembrim noguldījumi bankā samazinājās par 83 miljoniem latu, no 30. septembra līdz 4. novembrim — par 182 miljoniem.

Kā redzams, valdības un banku uzraugu «aktīvo pārdomu» laikā visčaklākie naudas izņēmēji bija nevis tik bieži piesauktie «Austrumu pelēkmelnās naudas noguldītāji», bet gan pašmāju uzņēmumi un iestādes. Finanšu ministrijas oficiālie dati rāda, ka no oktobra sākuma līdz 8. novembrim valsts un pašvaldību noguldījumi «Parex bankā» samazinājās par vairāk nekā 13 miljoniem latu — abu baņķieru nejauši un muļķīgi iedarbinātā «baumu telefona» rezultāts.

Klasisks piemērs ir Daugavpils pašvaldība, kas īsi pirms bankas kraha no «Parex» aizskaitīja skolotāju algām un sporta kompleksa būvniekiem domātos divus miljonus latu. Sākumā pilsētas domes priekšsēdētāja Rita Strode televīzijā izrunājās, ka šādu padomu viņai devis gudrs informators no Rīgas, un tikai tagad noformulējusi politiski pareizāku skaidrojumu: «Mums vienkārši bija čujs, ja tā var teikt. Bija runas par nestabilitāti. Par to jau sāka runāt nedēļu iepriekš. Kuluāros bija visādas sarunas. Mums bija tāda priekšnojauta. Tur mums glabājās skolotāju algas, tāpēc arī izlēmām, ka labāk būtu izņemt un nolikt citā bankā. Tā arī nolēmām, ka izņemsim, un, ja nekas slikts nebūs, noliksim atpakaļ. Ar kuluāriem es domāju sarunas ar politiķiem, ekonomistiem. Es taču katru nedēļu braucu uz Rīgu, tiekos ar cilvēkiem. Konkrētus cilvēkus gan nenosaukšu. Tie bija vairāki, bet uzvārdus gan neminēšu…»

Tātad Latvijas valsts atbildīgās amatpersonas uz sarunām ar pusbankrotējušā «Parex» saimniekiem gāja ar apziņu, ka bankas nepārņemšana draud ar ļoti konkrētām un skaidrām nepatikšanām, par kurām uzskatāma «izziņa» no Latvijas Bankas, toties pārņemšanas izmaksas bija miglā tītas. (Tagad gan Latvijas Banka apgalvo, ka tā «pauda savu viedokli daudzajās sēdēs vēl pirms «Parex bankas» pārņemšanas, un detalizēts Latvijas Bankas vērtējums bija pieejams lēmumu pieņēmējiem «Parex bankas» pārņemšanas brīdī», taču, izņemot vienu lakonisku vēstuli, nekāda reāla vērtējuma nebija.)

Bet kāda bija Valērija Kargina un Viktora Krasovicka situācija? Tagad Krasovickis, protams, stāsta, ka «atdodot banku, mēs to atdevām uz nodošanas brīdi ar pašu kapitālu 220 miljoniem latu». Taču 8. novembrī bankas pamatrādītāji un naudas aizplūšanas ātrums no tās tiešām bija tāds, ka FKTK nekas cits neatliktu, kā 10. novembrī banku pēc būtības slēgt. Un «abi VK» to lieliski saprata — lai ko arī runātu tagad. Viņiem nekas cits neatlika, kā vienoties ar valdību vai laist banku uz maksātnespēju.

Ko «abiem VK» reāli nozīmētu bankas slēgšana un virzība uz maksātnespēju? Patīk mums tas vai ne, bet banka patiešām bija viņu mūža 20 gadu galvenais darba auglis — un arī faktiski vienīgais. «Mums patiesībā nekā cita bez bankas nav,» pēc bankas kontrolpaketes atdošanas valstij «Dienai» stāstīja Viktors Krasovickis — un nemaz īpaši nemānījās. Protams, abiem kungiem bija dažnedažādas rotaļlietiņas mašīnu, villu un Latgales zemes platību izskatā, taču tās bija tikai mantiņas, bet bizness bija viens vienīgs. (Nemaz nerunāsim par to, ka dažas mantiņas «karājās uz ofšoriem», taču liela daļa bija reģistrētas uz banku: iedomājieties, kā jūs justos bijušā finanšu pasaules pavēlnieka vietā situācijā, kad jūsu jaunās dzīvesbiedres «Aston Martin» automašīna tiek izsolīta publiskā izsolē?)

Kungi pēdējos gados bija atbrīvojušies no papildbiznesiem un bankas nekustamajiem īpašumiem, un arī šī nauda bija ielikta pamatbiznesā — bankā. Var dažādi skatīties uz viņu depozītiem «Parex» (2008. gadā tiem noteiktā 30% likme gadā, protams, izskatījās baismīgi, savukārt 90. gadu vidū, kad depozīti bija bankā ielikti, tā bija ļoti zema — toreiz bankas piedāvāja pat līdz 100% gadā), taču jau atkal — arī šī nauda bija cieši sasaistīta tieši ar banku, un tieši bankas darbība nodrošināja «abiem VK» viņiem ierasto iztikas līmeni.

Vārdu sakot, pēc būtības Karginam un Krasovickim, izņemot banku, no viņu pašu redzes viedokļa nepiederēja gandrīz nekas. Turklāt viņiem bija pilnīgi skaidrs: ja gadījumā banka tiktu slēgta, tās Austrumu klientu vidū atrastos pietiekami daudz apņēmīgu cilvēku un struktūru, kas gluži vienkārši nesaprastu, kā tas tā var būt: viņi zaudē savu naudu, par kuru divi baņķieri bija uzņēmušies pēc būtības personisku atbildību, bet paši baņķieri turpina braukāt ar «bentlijiem», ja arī ne «maibahiem», un dzīvo daudzmiljonu vērtās villās. Bija ļoti liela iespējamība, ka ar legāliem vai ne gluži legāliem līdzekļiem abi eksbaņķieri šādā situācijā tiktu nolobīti plikiņi un tieši tādā veidā palaisti pa pasauli.

Valērijs Kargins un Viktors Krasovickis šajā pietiekami izmisīgajā situācijā nolaidās tik zemu, ka metās aptaujāt pat tos potenciālos pircējus, kuru piedāvājums maksāt par banku miljardu ASV dolāru (vai pat eiro, vai pat latu) 2007. gadā tika lepni noraidīts — cena esot par zemu. «Tie, kuri ir spējuši glābt savu biznesu, tie glābj savu biznesu,» «Dienai» skumji atzina Krasovickis. Vārdu sakot, objektīvā realitāte ir tāda, ka pirms izšķirošajām sarunām savi baisākie murgi bija gan Latvijas valstij, gan abiem «Parex bankas» saimniekiem. Kurš un kāpēc šo neapskaužamo situāciju izmantoja veiksmīgāk — par to nākamajā sērijā.