«Parex» noslēpumi: 13. «Pilsētā klīst baumas» un pārējā analīze

2007. gadā toreizējais finanšu ministrs Oskars Spurdziņš bija viens no trim augstajām amatpersonām, kuras kopēji vienojās izveidot Latvijas pastāvīgo darba grupu iespējamās finanšu krīzes vadības jautājumos. Tagad viņš par šīs speciāli krīzes situāciju novēršanai un mazināšanai radītās darba grupas darbu stāsta, kā «toreiz katrs nāca ar savu aploksni, scenāriju, un tad mēs visi kopā modelējām. Tas bija vienkārši kā mācības, kā krīzes menedžmenta mācības, lai zinātu, kā rīkoties attiecīgā situācijā». (..) Tādu situāciju, kāda iestājās ar «Parex», mēs toreiz neprognozējām un nemodelējām».

Apmēram to pašu atzīst citi grupas dalībnieki, kuri mēģina savu bezdarbību, (ne)gatavojoties lokālām problēmām, attaisnot ar globālo ekonomisko katastrofu. Jā, nav apstrīdams, ka arī pasaulē faktiski neviens nebija prognozējis tāda smaguma finanšu krīzi, taču pašmāju amatpersonas ar šo neparedzēto kataklizmu mēģina aizbildināties arī par to, ka Latvija globālajā finanšu krīzē iesoļoja bez kaut jel kāda izstrādāta plāna lielas bankas kraha gadījumam.

«Lai gan valstī tika izveidota Latvijas pastāvīgā darba grupa iespējamās finanšu krīzes vadības jautājumos, kuras mērķis ir sniegt konsultācijas iespējamās krīzes situācijās, un šo grupu pārstāvēja valsts augstākās uzraugošās institūcijas finanšu jomā, tomēr situācijā, kad kādai bankai iestājas faktiskās maksātnespējas pazīmes, valstī nebija izstrādāts rīcības un darbības koordinācijas plāns, kurā būtu regulēta secīga, koordinēta valsts institūciju rīcība un noteikti iespējamie atbalsta instrumenti, kā arī noteikti kritēriji, kādos gadījumos valstij jāsniedz atbalsts kredītiestādēm,» tā šo situāciju vēlāk raksturoja Valsts kontrole. Atšķirībā no citām Valsts kontroles atzinuma tēzēm pret šo neviens no «Parex bankas» «glābējiem» tā arī nav iebildis.

Tā nu nav ko brīnīties, ka par «Parex bankas» un visas Latvijas finanšu sistēmas kraha novēršanu gan atbildīgās iestādes, gan arī koordinējoši konsultējošā darba grupa spriest sāka tikai 22. oktobrī, kad savas problēmas puslīdz atklāti bija atzinuši paši bankas saimnieki. Pirms tam, 20. oktobrī, Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK) gan bija informējusi «Parex banku» par kārtējā pārbaudē atklātajiem trūkumiem un aicinājusi bankas pārstāvjus uz sarunām par to novēršanu, taču pēc «sākotnēja atteikuma saņemšanas» tikšanās notikusi nedēļu vēlāk.

Un tad — jā, tad nu gan: tajā pašā 22. oktobrī Finanšu ministrijas telpās notika pirmā ministrijas, FKTK, Valsts kases un «Parex bankas» pārstāvju tikšanās, kurā jau tika runāts par iespēju «Parex» saņemt valsts atbalstu. Tajā pašā dienā notika pirmā no trim oktobrī sasauktajām (vēl arī 28. un 31. oktobrī) pastāvīgās darba grupas sēdēm, kurās tika apspriesti tā paša vienīgā jautājuma dažādi aspekti, piemēram, «veicamie pasākumi atbilstoši izstrādātajiem simulācijas vingrinājumiem iespējamās krīzes situācijās un rezerves pasākumu plāns».

Situācija šajā laikā acīmredzami kļuva nopietnāka ar katru dienu: piemēram, 27. oktobrī noguldītāji no bankas izņēma 29 miljonus latu, 29. oktobrī — 14 miljonus latu. Tikmēr valsts iestādes stiepa gumiju, spriežot, spriežot un spriežot par to, kam sen vajadzēja būt izdomātam. Protams, ne pašu izpratnē, līdz šai baltai dienai amatpersonas ir nevis uzspēlēti, bet patiesi pārliecinātas, ka strādājušas vaiga sviedros un pēc labākās sirdsapziņas.

«Rakstījām plānus, rēķinājām, cik ilgi var pietikt tās likviditātes, taisījām ekstrapolācijas, ar kādu ātrumu, ar kādiem procentiem, cik ilgi ies ārā. Visu to rēķinājām, var vai nevar banka pati izturēt šādu spiedienu. Ņēmām vērā, kādi ir ārējie faktori, visu to likām kopā, nācām ar saviem priekšlikumiem, visi kopā likām galvas, uz un kā mēs varam izsniegt savas garantijas,» 12. novembra raidījumā «Kas notiek Latvijā?» skaidroja FKTK vadītājas vietnieks Jānis Brazovskis.

Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs savukārt vienu sēdi pēc otras darīja to, ko viņš māk patiešām lieliski, — deva gudrus padomus, ko pats neīstenoja. «Krīzes situācijā izšķirošais ir ātrums, tas ir, divu dienu laikā jārod iespēja piešķirt bankai iztrūkstošos līdzekļus, piemēram, 400–800 miljonus, kā arī Ministru kabinetam jāizlemj par saistību ierobežojumu uzlikšanu trīs četru stundu laikā,» viņš vēstīja pastāvīgās darba grupas 22. oktobra sēdē. Pagāja deviņas (!) dienas, kuru laikā naudas izņemšanas lavīna tikai pieņēmās spēkā, un 31. oktobrī kārtējā grupas sēdē Rimšēvičs… turpināja runāt par lēmumu pieņemšanas ātruma nozīmi krīzes situācijās.

Ko tad deviņu dienu laikā spēja paveikt atbildīgās valsts institūcijas?

FKTK šajā laikā tiešām cītīgi monitorēja naudas aizplūšanu no bankas, sāka tajā jaunu pārbaudi, tikās ar bankas nu jau krietni pieticīgākajiem pārstāvjiem, kā arī panāca, ka tie īstermiņa kapitāla pietiekamības un likviditātes uzlabošanas vārdā iemaksā bankas subordinētajā kapitālā trīs miljonus latu. (Subordinētais kapitāls ir naudas līdzekļi, kurus kredītiestāde aizņemas uz laiku, kas nav mazāks par septiņiem gadiem. Šāda aizņēmuma līgums paredz, ka aizdevējs var atprasīt aizdevumu pirms termiņa vienīgi kredītiestādes likvidēšanas gadījumā un ka viņa prasību apmierina pēc visu citu kreditoru prasībām, bet pirms akcionāru prasību apmierināšanas.)

Savukārt 28. oktobrī FKTK radīja vienu no «Parex bankas» pirmspārņemšanas laika svarīgākajiem dokumentiem. Tajā komisija (bez mazākās pašironijas paziņojot, ka tā «nekavējoties rakstveidā» informē «par atsevišķa finanšu un kapitāla tirgus dalībnieka īslaicīgām likviditātes problēmām, maksātnespējas iestāšanās iespējamību vai faktisko maksātnespēju») atturīgos terminos faktiski darīja zināmu, ka banka ir kraha priekšvakarā. Vēl divas dienas vēlāk tika sagatavota jauna vēstule, kurā tikpat atturīgi tika vēstīts, ka bankas krahs jau gandrīz iestājies.

Latvijas Banka tikmēr aktīvi piedalījās dažādās spriešanās, savukārt savu nozīmīgāko analītisko veikumu publiskoja (šauram adresātu lokam, protams) 31. oktobrī — tad Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs, uzskaitot veselu virkni vispārzināmu datu par «Parex bankas» darbības mērogiem, rakstiski secināja: «Ņemot vērā minēto, šāda mēroga finanšu tirgus dalībnieka bankrots, nenoliedzami, atstātu būtisku negatīvu ietekmi gan uz Latvijas finanšu sektoru, gan maksājumu sistēmu, mazinot ārvalstu investoru uzticību Latvijas komercbankām un valstij kopumā.»

Pastāvīgā darba grupa tikmēr tikās, tikās un vēlreiz tikās. Par grupas šajā laikā pēdējo, 31. oktobra, sēdi Valsts kontrole vēlāk ziņoja, ka tajā, «pieaicinot Ministru prezidentu, vienīgais jautājums ir reālās situācijas analīze un reālās rīcības modeļu izstrāde».

Kā izpaudās šī «analīze un izstrāde»? Apmēram tā — citēsim garāku fragmentu: «Latvijas Bankas prezidents norāda, ka 27.10.2008. aizplūda 29 miljoni latu un «pilsētā klīst baumas». Latvijas Bankas prezidenta priekšlikums ir pārņemt banku par vienu latu, un akcionāri ir gatavi to darīt. Ministru prezidents komentē, ka tā ir 800 miljonu latu pārmaksa. Diskusija par to, cik iegūs valsts, iegādājoties banku un garantējot tai likviditāti — vienu miljardu latu. Latvijas Bankas prezidents norāda, ka, pēc Latvijas Bankas aprēķina, kapitāla pietiekamības rādītājs ir 0%, un izsaka bažas, ka FKTK tiks pārmests, ka tā nav laikus apturējusi bankas darbību, kurai nav pietiekama kapitāla apjoma. Latvijas Banka piešķīrusi aizdevumu likviditātes atbalstam 170 miljonu latu apmērā un plāno 220 miljonus latu piešķirt nākamnedēļ.

Tiek diskutēts, ka, nopērkot banku, kur ir liela daļa nerezidentu noguldījumu (60%), tie būs jāatdod. Tiek izteiktas bažas, ka, valstij pārņemot banku, garantējot tai likviditāti viena miljarda apmērā, tā tiks aizpludināta nerezidentu noguldījumos, secīgi rodas jautājums, cik liels ieguvums valstij būtu, iegādājoties minēto banku. (..) Latvijas Bankas prezidents atgādina, ka Latvijas Banka ir par to, lai banku «A» noturētu. Aiztaisīšanas gadījumā zaudējumi — 1:5. Ministru prezidents komentē, ka nav lietderīgi rēķināt, kurš no variantiem attiecībā uz bankas kapitāldaļu pārņemšanu vai garantiju sniegšanu būs lētāks. Latvija ir uzņēmusies starptautiskas saistības. Viņš neļaus aizvērt, tas nav viens lats.»

Vēl interesantāk palasīt, kāds bija šīs tik nozīmīgās apspriedes «sausais atlikums»: «Sēdē nosaka: veikt bankas sistemātiskās nozīmes analīzi pirms lēmuma pieņemšanas par iesaisti komercsabiedrību kapitālā; FKTK kvantitatīvi izmērīt bankas «A» noguldījumu aizplūdes apjomu, pēc kura bankai varētu piemērot saistību izpildes ierobežojumus; Latvijas Bankai un FKTK rūpīgi izvērtēt un rakstiskā formā iesniegt priekšlikumus; iestrādāt mehānismu, kādā veidā, valdībai kļūstot par bankas mazākuma vai vairākuma akcionāru, tiks nodrošināta likviditāte; iespējamās sarunas par bankas pārņemšanu var notikt tikai tad, kad Latvijas Banka dos rakstisku apliecinājumu, ka vēlāk šai bankai tiks nodrošināts likviditātes atbalsts; sarunās ar bankas «A» akcionāriem tiks pausts vienots un saskaņots viedoklis; veikt stingru pieprasījumu bankas «A» akcionāriem/menedžmentam stiprināt minētās kredītiestādes kapitālu.»

Un tikai tad, 31. oktobrī, kad divu mēnešu laikā «Parex bankas» noguldītāji no bankas bija izņēmuši savu naudu jau vairāk nekā 191 miljona latu apmērā, Latvijas valsts beidzot sāka rīkoties. Par to — nākamajā sērijā.