/nginx/o/2018/07/16/10260760t1hdf0c.jpg)
Nesen «Apollo» publicēja Mika Ozoliņa atklāto vēstuli Latvijas kultūras ierēdņiem. Andrejs Ēķis atbild jaunajam režisoram, piebilstot: «Internetā izlasīju Mika Ozoliņa vēstuli kultūras ministram un Nacionālā kino centra direktorei. Tā kā abi līdz kaulam mīlam taisīt filmas un kino, kas mums ir tāda pat nepieciešamība kā dzejniekam dzejot, nolēmu uzrakstīt Mikam vēstuli, pat nezinot, ko atbildējis Dālderis vai Gailīte. Kā producents producentam, kolēģis kolēģim.»
Sveiks, Mik Ozoliņ!
Tu esi malacis, esi uztaisījis filmu, ieguvis finansējumu privātā sektorā, ne kapeiku nesaņemot no valsts līdzekļiem, nebaidījies pirmais doties iekarot Holivudas kaujas lauku. Pats galvenais, ka neesi palicis tur un atgriezies dzimtenē, lai latviešiem pirmajiem izrādītu savu filmu un turpinātu strādāt un darboties vienā no grūtākajām industrijām visgrūtākajos apstākļos šeit pat Latvijā.
Tu noteikti zini, ir stāsts par Dullo Dauku, kurš ļoti gribēja sasniegt horizontu. Šī pasaka nepasaka visu priekšā, tajā nav atklāti iemesli, kādēļ viņš savu galamērķi nesasniedz. Bet fakts, ka puika neatrod horizontu, ir viennozīmīgi izklāstīts. Ja Sudraba Edžus būtu pastāstījis par grūtībām, kuras Dauka sastapa, iespējams, mums, citiem Daukām, būtu vienkāršāk atrast savus horizontus.
Valstī, kurā dzīvojam, mēs dabūsim cīnīties par savu talantu. Industriju varam salīdzināt ar zupas katlu, kurš nav bezizmēra, tādēļ katrs jauns un spēcīgs spēlētājs tiek uzskatīts par konkurentu. Diemžēl pārējie nav sapratuši, ka tu nepretendē uz kāda cita zupas bļodu, tikai vēlies strādāt un radīt produktus, kuri uzrunā skatītājus visā pasaulē, nevis radīt darbus, kas saprotami tikai pašiem veidotājiem.
Cerībā redzēt vēl daudzas Tevis producētas filmas,
Andrejs Ēķis
/nginx/o/2018/08/29/11322502t1h50ca.jpg)