«Parex» noslēpumi: 11. Kuram valdības slieksnim pirmoreiz pārkāpa Kargins?

Sekoja baumas par «Swedbank» situāciju — to izcelsmes vieta bija pati Zviedrija. Latvijā tās 30. septembrī pamudināja žurnālistes Sandras Veinbergas diezgan vienpusīgais sižets par «skandināvu banku» problēmām Latvijas Televīzijas raidījumā «Panorāma» un «Swedbank» vadītāja Māra Avotiņa ļoti neveiklā taisnošanās, turklāt to izplatību, pēc visa spriežot, veicināja ja ne «abi VK», tad kādi citi ar «Parex banku» tā vai citādi saistīti ļaudis. («Ne «Parex banka», ne arī mēs nekad nekādos apstākļos neesam izplatījuši nekādas baumas,» tagad kategorisks ir Viktors Krasovickis — katrs pats var izvēlēties, ticēt viņam vai ne.) Savukārt šīs baumas jau turpināja «atsitiens» paša «Parex» virzienā.

Naudas aizplūšanu (vēl gan ar novēlošanos) jau skaidri varēja redzēt arī Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK): «Parex bankas» likviditātes rādītājs (viens no vissvarīgākajiem arī banku uzraugu matemātiskajā pasaules uzskatā) strauji samazinājās — augusta beigās tas bija 44,16%, bet mēnesi vēlāk vairs tikai 37,68%, vēl krietni virs normas, bet acīmredzami pamatīgi sarucis. Starp citu, šajā laikā — septembra beigās — «Parex bankas» noguldījumi izskatījās šādi: pašmāju noguldītāji kopā bankā bija ielikuši 770 miljonus latu (458 miljonus — privātpersonas, bet 312 miljonus — juridiskās personas), bet ārvalstnieki (gan uzņēmumi, gan privātpersonas, gan no Austrumiem, gan Rietumiem) — kopā 1,16 miljardus latu.

Taču nekādi trauksmes zvani vēl netika skandināti, ne no vienas puses. (Tikai tagad, pavisam nesen FKTK pēkšņi atminējās, ka pagājušā gada septembrī bankas akcionāri esot gan apliecinājuši iespēju ieguldīt 20 miljonus latu «Parex bankas» subordinētajā kapitālā, taču «laika periodā no 16.09.2008. līdz 27.10.2008. bankas akcionāri neveica nekādus pasākumus kapitāla stiprināšanai».)

3. oktobrī FKTK gan beidza pārbaudi bankā, taču tā saskaņā ar pašu bankas uzraugu skaidrojumu bija veltīta galvenokārt kreditēšanas procesa novērtējumam, un atbilstošs bija arī slēdziens, kurā pārbaudes konstatētās nepilnības un trūkumi bija uzskaitīti 17 gana specifiskos punktos. Nopietnākais secinājums bija — «Parex banka» nav «izveidojusi kredītportfeļa kvalitātei atbilstošu uzkrājumu apjomu (uzkrājumu iztrūkums Ls 40 184 919, tostarp Ls 38 834 294 pamatsummai un Ls 1 350 625 uzkrātajiem procentiem), kā arī tika konstatēti trūkumi kredītriska vadības jomā».

Piecas dienas vēlāk «Parex bankas» vecākais viceprezidents Mārtiņš Jaunarājs televīzijas raidījumā «Kas notiek Latvijā?» vēl pārliecinoši stāstīja, kā ««Parex banka» ir dzīvojusi bez mammas, kā jūs teicāt, gan labos, gan sliktos laikos. Un tātad mēs esam gatavi dažādām situācijām, un, kas raksturīgi mums, tad banka ir arī relatīvi mazāk atkarīga varbūt no starptautiskajiem finansējumiem». Un nejaušas sakritības dēļ tieši šajā pašā datumā — 8. oktobrī, kā rāda ar vēlāk publiskota Finanšu ministrijas vēstule, notika «ārkārtas sanāksme pie Ministru prezidenta, kurās piedalījusies Finanšu ministrijas, Finanšu un kapitāla tirgus komisijas un Latvijas Bankas vadība, lai informētu par pēdējiem notikumiem Latvijas Republikas banku sektorā un apspriestu risinājumus finanšu sektora stabilitātes saglabāšanai».

Tiesa, spriežot pēc publiskotā dokumenta, arī šajā brīdī tieši «Parex banka» nevienam īpašas rūpes vēl neradīja. «Jau 8. oktobrī biju organizējis neformālu sanāksmi ar uzraugošo institūciju pārstāvjiem, lai noskaidrotu, kas notiek banku sektorā, vēl visi skaitļi bija kārtībā,» to vēlāk intervijā žurnālam «Klubs» apliecināja arī finanšu ministrs Atis Slakteris. Tagad viņš vēl precizē: «Kā politiķim intuīcija teica, ka var būt problēmas. Rādītāji tiešām bija pasliktinājušies vairākās bankās — kaut arī vēl nebija nekā traka.»

Vienīgais, ar ko iezīmējās 8. oktobra sanāksme, bija — sakarā ar to, ka vairākas Eiropas valstis bija pieņēmušas pat diezgan radikālus lēmumus par valsts garantēto banku noguldījumu summu palielināšanu, FKTK ierosināja tās nekavējoties palielināt arī Latvijā — ja ne uzreiz no 20 uz 100 tūkstošiem eiro (kā to 14. oktobrī apstiprināja arī Lietuvas Seims), tad uz 50 tūkstošiem noteikti. Tomēr valdības vadītājs nolēma druscīt pagaidīt un ne ar kādiem skaļiem paziņojumiem šajā sakarā klajā nenākt — un rezultātā šis vismaz teorētiski noguldītājus nomierinošais lēmums Saeimā tika pieņemts tikai 16. oktobrī.

Tas viss kopā nozīmē — līdz pat 9. oktobrim banku uzraugi bija sajutuši labākajā gadījumā attālu gruzduma smaku (un vēl precīzi nesaprata, no kurienes tieši tā nāk un kādu ugunsgrēku vēsta), bet Finanšu ministrija, valdība kopumā un Latvijas Banka — pat ne tik daudz. Viss mainījās 10. oktobrī, kad pilnīgi pretēji savam ieradumam turēties ēnā uz skatuves sev netipiskā (sākotnēji diplomātiski atturīga, vēlāk aizvien uzstājīgāka lūdzēja) lomā nācās sākt parādīties Valērijam Karginam un viņa kompanjonam Viktoram Krasovickim.

Tiesa, tā arī nav īsti skaidrs, pie kā tad un kādā formā abi kungi sākotnēji vērsās. It kā nav šaubu, ka pirmā, vēl ļoti diplomātiskā rokas pastiepšana pēc palīdzības datējama tieši ar 10. oktobri — to jau 2008. gada beigās intervijā «Latvijas Avīzei» abi bijušie «Parex bankas» saimnieki apliecināja pat divreiz. «Kā zināt, 10. oktobrī vērsāmies pie valdības pēc palīdzības,» pavēstīja Kargins, un viņam piebalsoja arī Krasovickis: «Piebildīšu, ka 10. oktobrī spērām kāju pār valdības slieksni…» Arī vēlreiz pārprasot, Krasovickis pašlaik saka to pašu: «Sarunas ar valsts pārstāvjiem sākās 10. oktobrī.»

Neko tādu saistībā ar datumiem ap 10. oktobri gan sakās neatceramies ne Atis Slakteris (kurš tajā laikā tiešām atradās ārpus Latvijas), ne Ivars Godmanis, ne FKTK vadība, ne citas vadošas amatpersonas, un arī paši «Parex» bijušie saimnieki nevēlas atklāt, kur tad atradies viņu minētais valdības slieksnis un kas tieši viņus gaidījis aiz tā.

Tā nu jautājums par to, kas īsti bija tas slieksnis, kuram pāri lūdzēja lomā kāju pirmoreiz spēra abi kungi, vismaz pagaidām paliek neatbildēts. Katrā gadījumā neoficiālās sarunās banku uzraugu pārstāvji vīpsnā par abiem lielakcionāriem, kuri, savas varenības un pašapziņas spārnoti, oktobra sākumā (kad viņiem pašiem draudošo problēmu apmērs ar katru dienu kļuva skaidrāks reizē ar noguldītāju izņemto miljonu skaitu) vēl neparko neesot bijuši gatavi doties uz atklātām sarunām. Oficiāli pirmo soli abi kungi spēra tikai 21.–22. oktobrī, turklāt diezgan īpatnā veidā.

Jau pēc bankas kraha Ivars Godmanis televīzijā atzina, ka 21. oktobrī ticies «ar Kargina kungu manā kabinetā, viņš atnāca pie manis, un viņš stāstīja to, kas ir bankā. (..) Viņš pats lūdza tikties ar mani. Viņš atnāca pie manis, mēs tikāmies, un jautājums bija faktiski viens: vai valdība nevarētu noguldīt lielus līdzekļus depozītā šajā bankā.» Šo versiju toreizējais premjers atzīst arī vēlāk — un nekādi zināmi fakti tai pretī nerunā.

Faktiski vienlaikus «Parex bankas» saimnieki uzrakstīja arī oficiālu vēstuli, kuras tapšanas stāsts, ja var ticēt avotiem bankā, ir pietiekami īpatns. Bankas juristu sagatavotais vēstules sākotnējais variants bijis pietiekami skaidrs un tiešs, taču abiem kungiem tās tonis šķitis pārāk lūdzošs un viņu statusam nepiedienīgs. Rezultātā vēstule būtiski pārveidota, ļaujot «abiem VK» saglabāt «stāju», toties uz saņēmējiem atstājot jau nedaudz citu iespaidu (skaidra palīdzības lūguma vietā baņķieri runāja tikai par bažām, šaubām un riskiem), kas bankas problēmu reālajai risināšanai nekādi nenāca par labu.

Ko «abi VK» panāca ar šiem soļiem? No vienas puses, amatpersonas beidzot sāka apzināties tieši «Parex» problēmas nopietnību, no otras — valsts mašīna gan sakustējās, taču galīgi ne tādā virzienā, kā abi kungi to būtu vēlējušies, kaut vai tāpēc, ka oficiālas vēstules rakstīšana un sūtīšana noveda pie tā, ka šis dokuments pabija veselas virknes klerku rokās, bet tie savukārt baumu mašīnu tīši vai netīši iedarbināja ar tādiem apgriezieniem, ka nākamās dienas uzstādīja jaunus rekordus naudas izņemšanā no «Parex». Un arī tas vēl bija tikai lavīnas sākums, bet par to — nākamajā sērijā.