/nginx/o/2018/07/16/10259254t1had3e.jpg)
Reti kurā valstiskā jautājumā, it īpaši jau tādā, kas Latvijas nodokļu maksātājiem var izmaksāt pat vairāk nekā miljardu latu, valdījusi tik visaptveroša un pārspīlēta slepenība kā itin visā, kas kaut jel kādā veidā saistīts ar «Parex bankas» pārņemšanu. Turklāt īsti komiski pašlaik izklausās valsts augstāko amatpersonu aicinājumi pārņemšanas dokumentus nekavējoties publiskot, ņemot vērā, ka tieši tādas pašas apņemšanās sāka skanēt jau pirms gada, bankas pārņemšanas dienā.
Toreizējais Ministru prezidents Ivars Godmanis «neatklāja, kad viņš uzzinājis par «Parex bankas» problēmām, vien norādot, ka to visi uzzinās, kad tiks atslepenoti dokumenti», tā pēc izšķirošās valdības sēdes pagājušā gada 8. novembrī ziņoja aģentūra LETA. «Kad premjers vēlajā 8. novembra vakarā norūpējies iznāca pa Ministru kabineta Zaļās zāles durvīm un ātri paziņoja valdības lēmumu pārņemt «Parex banku», viņš solīja: informācija, kas bija lēmuma pamatā, būs atklāta. Šos savus vārdus viņš nav turējis,» trīs mēnešus vēlāk atgādināja laikraksts «Diena».
Kā un kāpēc tad izčibēja toreizējā valdības vadītāja solījumi un apņemšanās? Lai cik apņēmīgi Godmanis uzņemtos atbildību par «Parex bankas» pārņemšanu kopumā, no atbildības par saviem toreizējiem atklātības solījumiem viņš mēģina atkratīties, kā vien spēj. Nē, viņš pats nekādus rīkojumus par informācijas slepenošanu neesot devis, tā toreizējais premjers lakoniski vēsta vienā oficiālā atbildē.
Kad nu jautātāji neliekas mierā, Ivars Godmanis paliek niknāks un citā vēstulē raksta: vienkārši «nekorekti» esot jautājumi, kāpēc gan viņš nav turējis toreizējo solījumu, vai, viņaprāt, Ministru kabineta vadītājam piedien publiski sniegt nepatiesus apgalvojumus un vai viņš šādu praksi gatavojas padarīt par savu tradīciju:
«Vēlos norādīt, ka laikrakstā «Diena» publikācijā izteiktais apgalvojums neatbilst patiesībai. Informācija par valdības lēmumu pārņemt AS «Parex banka», kā arī šī lēmuma pamatojums ir publiski pieejams, varat ar to iepazīties daudzās iepriekšminētā un citu laikrakstu publikācijās, Ministru kabineta, Finanšu ministrijas, Latvijas Bankas, Finanšu un kapitāla tirgus komisijas mājaslapās internetā, plašsaziņas līdzekļiem nosūtītajās preses relīzēs u. c. Līdz ar to Jūsu uzdotie jautājumi ir nepamatoti un — atļaujiet izteikt nevis amatpersonas, bet manu personisko viedokli — arī nekorekti.» Tātad — neko es nesolīju, liecieties mierā!
Šis vēstījums, protams, izklausās diezgan dīvains — kam nu citam, ja ne toreizējam premjeram zināt, cik lielā mērā valdības izskatītā informācija atšķiras no preses relīzēm. Taču mēs tiešām varam ekspremjeram ticēt, ka ne jau viņa pirksts bija visas pietiekami kutelīgās informācijas noslepenošana — pat neraugoties uz to, ka jau tagad, gadu vēlāk, viņš ar vārdiem: «Tas nebūtu korekti, jo šī informācija jau neattiecas tikai uz mani!» cieti atsakās nodot atklātībai izšķirošās valdības sēdes protokolu, kurš pērn tika noslepenots reizē ar virkni citu dokumentu.
Kādi tad dokumenti — neskaitot bēdīgi slaveno bankas pārņemšanas līgumu, auditoru slēdzienus un valdības sēžu protokolus (pašas pārņemšanas sarunas, cik zināms, nav tikušas protokolētas, toties valdības sēdēs īpaši rūpīgi pierakstīt katru ierosinājumu pieprasījis pats Godmanis) —tikuši noslepenoti? To lielos vilcienos iespējams uzzināt arī bez solīt kāro, bet darīt kūtro augstāko amatpersonu vēlības, jo atšķirībā no pašu dokumentu satura pat supercentīgiem ierēdņiem ir ļoti grūti noslepenot arī dokumentu nosaukumus, pieņemšanas datumus un lietvedības numurus.
Un tā nu, kā rāda Finanšu ministrijas valsts sekretāra Mārtiņa Bičevska pēc oficiāla pieprasījuma sagatavotā informācija, laikā no pagājušā gada oktobra sākuma (mēnesi pirms «Parex» kraha) līdz decembra vidum Finanšu ministrija kopā sagatavojusi un iesniegusi Valsts kancelejā šādus dokumentus saistībā ar «Parex banku», kuriem noteikts statuss «Ierobežota pieejamība», «Slepeni», «Konfidenciāli» vai «Dienesta vajadzībām» (visi šie statusi dokumentu pietiekami efektīvi paslēpj no sabiedrības acīm):
1) 03.11.2008. Nr. 7/DV Par Latvijas Republikas finanšu stabilitāti, informācijai noteikts statuss «Dienesta vajadzībām».
2) 08.11.2008. Nr. 19-s Par AS «Parex banka», pakāpe — «Slepeni», klasificējusi Tiesību aktu departamenta direktora vietniece Līga Kļaviņa.
3) 20.11.2008. Nr. 21-s Par akciju sabiedrību «Parex banka», pakāpe — «Slepeni», klasificējusi Starptautiskās finanšu politikas departamenta direktora vietniece Agnese Timofejeva.
4) 20.11.2008. Nr. 20-s, pakāpe — «Slepeni», klasificējusi Tiesību aktu departamenta direktora vietniece Līga Kļaviņa.
5) 01.12.2008. Nr. 66-k Par papildus priekšlikumu sniegšanu, pakāpe — «Konfidenciāli», klasificējusi Tiesību aktu departamenta direktora vietniece Līga Kļaviņa.
6) 01.12.2008. Nr. 22-s, pakāpe — «Slepeni», klasificēja Tiesību aktu departamenta direktora vietniece Līga Kļaviņa.
7) 03.12.2008. Nr. 67-k, pakāpe — «Konfidenciāli», klasificēja Tiesību aktu departamenta direktora vietniece Līga Kļaviņa.
8) 09.12.2008. Nr. 7-4/256 Par Ministru kabineta 2008. gada 3. decembra protokola Nr. 87 1. paragrāfa «Par akciju sabiedrības «Parex banka» izpildes gaitu», statuss — «Ierobežota pieejamība».
9) 10.12.2008. Nr. 7-4/265 Par papildus informāciju, statuss — «Ierobežota pieejamība».
10) 15.12.2008. Nr. 7-4/279 Iebildums par Ministru kabineta 2008. gada 10. decembra sēdes protokola Nr. 90 38. paragrāfa 5.p. (SAN-4171-IP, SAN-4195-IP), statuss — «Ierobežota pieejamība».
11) 15.12.2008. Nr. 7-4/280 Par turpmāko rīcību valsts kontroles palielināšanai akciju sabiedrībā «Parex banka», statuss — «Ierobežota pieejamība».
Papildus tam virkni dokumentu (kuriem tāpat vismaz sākotnēji tika noteiktas dažādas slepenības pakāpes) saistībā ar «Parex banku» jau kopš oktobra vidus bija sagatavojusi un nosūtījusi arī Latvijas Banka un Finanšu un kapitāla tirgus komisija. Arī šiem dokumentiem lielākoties kopējs ir viens — ne jau augstākās amatpersonas, bet gan vidusmēra ierēdņi bijuši tie, kas noslepenojuši šīs vēstules un ziņojumus.
Un, lai kā tas nepatiktu sabiedrībai, daudzos gadījumos tas noticis absolūti likumīgi — lieta tā, ka 1998. gadā pieņemtais Informācijas atklātības likums bez īpašām problēmām ļauj par ierobežotas pieejamības informāciju pasludināt faktiski jebko, kas vien ierēdnim vai to komandējošajam politiķim ienāk prātā.
Tiesa, ir gan izņēmums — likuma «Par valsts noslēpumu» 5. panta 5. punkts nosaka: ir aizliegts jebkādā veidā ierobežot pieejamību informācijai par ekonomisko stāvokli valstī, budžeta izpildi un iedzīvotāju dzīves līmeni. Tas nozīmē, ka ne ierēdņiem, ne valdības pārstāvjiem, premjeram, neskaitāmajiem pašmāju drošībniekiem vai kādam citam vismaz teorētiski nav tiesību piešķirt ierobežotas pieejamības statusu šādai informācijai, lai kur arī tā būtu ierakstīta.
Tā, piemēram, no Finanšu ministrijas uzskaitītajiem sabiedrībai nepieejamajiem dokumentiem par «Parex banku» šī norma acīmredzami attiecas uz, piemēram, Finanšu ministrijas 3. novembra vēstuli Nr. 7/DV Par Latvijas Republikas finanšu stabilitāti — tai ministrijas tā arī neatklāta amatpersona noteikusi informācijas dienesta vajadzībām statusu, lai gan dokumenta nosaukums skaidri norāda, ka tas attiecināms tieši uz Valsts noslēpuma likumā minēto obligāti atklājamo ekonomisko stāvokli valstī.
Tas nozīmē, ka pietiekami daudzos gadījumos dokumenti par «Parex bankas» pārņemšanu tikuši noslepenoti klaji nelikumīgi (kas skaidri atzīts arī nesenajā Valsts kontroles atzinumā par «Parex bankas» pārņemšanu). Tomēr arī šādās reizēs pat augstākie ierēdņi turpina darīt visu iespējamo, lai sabiedrība ar dokumentu saturu nevarētu iepazīties.
Tā, piemēram, Valsts kancelejas direktora vietniece Elita Dreimane oficiālā vēstulē atbild, ka trīs kancelejas darbinieki, «izmantojot teksta gramatisko un teleoloģisko (jēgas un mērķa) interpretācijas metodi, izvērtējuši attiecīgos tekstus un traktējuši, ka informācijā par viena — finanšu — sektora vienu banku, tās esošām un iespējamām nākotnes problēmām un ar to saistītām prognozēm nav uzskatāma par tādu, kurā kopumā fiksēta informācija par esošo ekonomisko stāvokli valstī, budžeta izpildi un iedzīvotāju dzīves līmeni».
Un šī ierēdne nav vienīgā — Finanšu ministrijas valsts sekretārs Mārtiņš Bičevskis oficiālā atbildē bez stostīšanās nenoliedz, ka likuma norma tiešām varētu būt pārkāpta (!), taču vienlaikus viņš vēršot «uzmanību uz to, ka teksta satura izklāsts ne vienmēr pilnībā atklāj tā saturu, kas ļautu secināt par tā neatbilstību likuma «Par valsts noslēpumu» 5. panta 5. punktā iekļautajam aizliegumam». Turklāt šai vēstulei pielikumā esot kāda Latvijas Bankas vēstule, un, tā kā šīs vēstules autors neesot ministrija, «par minētās informācijas statusa maiņu Finanšu ministrija nevar lemt» (kaut Latvijas Banka šo vēstuli jau publiskojusi).
Visbeidzot — attiecībā uz Finanšu ministrijas 2008. gada 10. novembrī parakstīto līgumu par «Parex bankas» akciju kontrolpaketes pārņemšanu valsts īpašumā ministrijas ierēdņi pamēģinājuši izmantot arī argumentu par to, ka «informāciju pilnībā sniegt liedzot Eiropas Savienības normatīvi». Tiesa, kad ministrijai tika lūgts precīzi nosaukt attiecīgos Eiropas Savienības normatīvus (ar nosaukumu, numuru un pieņemšanas datumu), ministrijas valsts sekretāra vietnieks Ilgonis Gaugers šādus normatīvus vairs pat nemēģināja nosaukt, tā vietā paskaidrojot, ka «2008. gada 10. novembra ieguldījuma līgumam Finanšu ministrijā šobrīd ir noteikts informācijas dienesta vajadzībām statuss atbilstoši Informācijas atklātības likuma 8.1 pantam».