«Parex» noslēpumi: 4. Ko pamanīja un spēja banku uzraugi

Šajā dienā pasaules ekonomiskās krīzes jautājumiem veltītajā televīzijas raidījumā «Kas notiek Latvijā?» bija sapulcējusies virkne pašmāju finanšu aprindu korifeju, kuri tad arī cits par citu pārliecinošāk stāstīja, kāpēc Latvija būs un paliks finansiālās stabilitātes cietoksnis.

«Latvijas finanšu sistēma, runājot tautas valodā, ir vienkārša kā saimniecības ziepes. Un paskaidrojot tā — visi šie tirgi [krīzes skartā Īslande, Īrija] ir ļoti atkarīgi no ārējā tirgus finansējuma, tā sauktā naudas tirgus, mūsu bankas nav atkarīgas no tā naudas tirgus,» vēstīja komisijas vadītājas vietnieks Jānis Brazovskis, vēl piebilstot, ka nekāds domino efekts «uz Latviju neveļas».

«Mums ir vesela rinda priekšrocību, kuru šobrīd īstenībā nav mūsu pieredzējušajiem kolēģiem citās valstīs, tostarp mums ir arī tāda priekšrocība, ka pēdējo 15 gadu laikā divas diezgan skarbās mācības, kas Latvijas valstij bijušas, devušas ļoti nopietnu stimulu precīzai un dziļi analītiskai banku uzraudzības sistēmai, kas (..) dod to iespēju mums justies pietiekami komfortabli, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, jā!» viņam piebalsoja Finanšu ministrijas valsts sekretārs Mārtiņš Bičevskis.

Bet visrunīgākais, apliecinot Latvijas finanšu sfēras stabilitāti, bija Latvijas Bankas Monetārās politikas pārvaldes vadītāja vietnieks Uldis Rutkaste: «Latvijā banku sistēma ir stabila, mēs neesam iesaistīti, neesam bijuši iesaistīti tādos darījumos, kas noveduši pie tā, kas pašlaik vērojams pasaules finanšu sistēmā, un jāteic, protams, tas jau arī iepriekš pausts, ka pilnīgi bez konsekvencēm nepaliksim, jebkurā gadījumā mums būs jārēķinās ar to, ka finansējums sadārdzināsies, visticamāk, kreditēšana nepieaugs tik strauji, kā iepriekš bija domāts, varbūt finansējuma kļūs nedaudz mazāk, grūtāk pieejams, bet teiksim, tāda mēroga problēmas, kādas šobrīd mēs vērojam attīstītos Rietumvalstu finanšu tirgos, mūs negaida!»

Un tas vēl nebija viss — Latvijas Bankas pārstāvis tik runāja un runāja: «Latvijā finanšu un banku sistēma ir diezgan vienkārša, un tie darījumi, kas te tiek veikti, ir tālu no tā, no tiem darījumiem, kas noveduši pie problēmām pasaulē! (..) Protams, jāskatās, kā situācija attīstīsies nākotnē, bet nu tas nenovedīs pie tādām sekām, kā tas pašlaik ir Eiropā, kad valstu vadītājiem jālauza galvas, kā sadabūt finansējumu, notiek dažādi nacionalizācijas procesi, banku nacionalizācija un tādas lietas, nu, tas Latvijā nedraud!»

Ja godīgi, banku uzraugu pārstāvim šādu publisku paziņojumu izteikšanu nav ko pārmest, jo tāds viņam darbs — nekādā gadījumā nesēt paniku. («Ja FKTK būtu teikuši, ka bankai ir problēmas, ar to vienu skaņu vai pat mājienu banku iznīcinātu,» atzīst auditors Jānis Zelmenis.)

Savukārt gan par Latvijas Bankas, gan par Finanšu ministrijas pārstāvjiem visu izsaka viņu atbildes uz visnotaļ vienkāršu jautājumu, vai viņi tagad nedaudz nesarkst kaunā par savu tobrīdējo… jā, ko tad īsti? «Ja jūsu jautājums bija, vai valsts sekretārs uzskata, ka šis komentārs raidījumā «Kas notiek Latvijā?» bija kļūdains, tad atbilde ir — nē, Bičevska kungs tā neuzskata,» skan Finanšu ministrijas atbilde, savukārt Rutkaste skaidro: «Mans viedoklis jūsu citētajā raidījumā balstījās uz tobrīd pieejamo informāciju…»

Vēlāk informācija, kā zināms, mainījās. Saskaņā ar Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča publisko apgalvojumu viņš (un tātad laikam arī citi bankas vadības pārstāvji) par «Parex» problēmām uzzinājis ap 23. oktobri. «Parex bankas» vadītāji ar pirmajiem diplomātiski izteiktajiem palīdzības lūgumiem pie valdības vērsušies jau ap 10. oktobri.

Taču… banku uzraudzība nekādā veidā nebija šo iestāžu pienākums, tā ka to pārstāvju izrunāšanās var izraisīt ja nu vienīgi smīnu. Cita lieta — FKTK, kura pati deklarējusi, ka līdz ar likuma noteikto uzraudzības pamatfunkciju veikšanu tā vēloties būt «savā darbībā efektīvākā, elastīgākā un dinamiskākā finanšu un kapitāla tirgus uzraudzības institūcija Ziemeļeiropas un Baltijas reģiona valstīs».

Ja atmetam iracionālus apgalvojumus no sērijas «viņi atļāva tiem žīdiem visu izzagt!», tad pēc būtības šiem Latvijas galvenajiem un vienīgajiem īstajiem banku uzraugiem tiek izvirzīti divi lieli pārmetumi. Pirmais — viņi ļāvuši «Parex bankas» saimniekiem rīkoties atbilstoši savas lielummānijas un alkatības diktātam un cerībai, ka iespēja īstermiņā iegūtus līdzekļus ieguldīt ilgtermiņā turpināsies vēl ilgi, pat nemēģinot kaut kā ierobežot «abu VK» kāri ārzemēs ņemt milzīgus sindicētos kredītus, lai iegūto naudu izvietotu dažādos, kā izrādījies, pietiekami šaubīgos pasākumos.

Otrais — FKTK pārāk vēlu un nepietiekami stingri reaģējusi uz «Parex» problēmām gan iedīgļa, gan jau brieduma stadijā. Izsakoties iepriekšējā sērijā pieminētā «Parex» naudas skaitītāja vārdiem, «slinkumā palaidušies un izlaidušies bija, apjukuši bija, kad pamodās, nezināja, ko un kā darīt. Premjeru [Ivaru Godmani], ja tas pats nejēdza, laikus nebrīdināja un neko sakarīgu neieteica, un tas pats ar Latvijas Banku — ja paši ko pamanīja un saprata, tad premjeram neko adekvātu neieteica un paši iniciatīvu neuzņēmās, drīzāk nolīda malā. Un premjers jau arī nebija tas cilvēks, kurš uzklausa viedokļus»…

Par ko mēs noteikti varam nešaubīties? Pirmām kārtām par to, ka atšķirībā no 1995. gada, kad Einara Repšes un tā paša Ilmāra Rimšēviča vadītā Latvijas Banka «Bankas Baltija» krīzes rašanos un attīstību vienkārši nogulēja, jo bankas saimnieki viņiem aiz muguras ilgstoši darīja, kas vien ienāk prātā, mūsdienu Latvijā ar komercbanku uzraudzīšanu (uzsvērsim — uzraudzīšanu, kas nenozīmē ne regulēšanu, ne pārvaldīšanu) viss tiešām ir bijis labā kārtībā. Tas, ko bankas dara, ir ticis uzraudzīts — un «Parex banka» nav bijusi nekāds izņēmums.

Otrā pilnīgi drošā lieta — FKTK pastāvīgi ir bijis nesalīdzināmi vairāk informācijas nekā novērotājiem no malas. Kā atceramies, arī izglītotiem un saprātīgiem novērotājiem tās pilnīgi pietika, lai izlemtu, ka banka stāv nopietnu problēmu priekšā un savus miljonus no tās labāk pārcelt uz kādu drošāku vietu. FKTK, pēc visa spriežot, skaidri redzēja gan to, ka jau 2007. gadā banka faktiski strādāja ar zaudējumiem (ja būtu konservatīvi uzrādījusi savus ieguldījumus vērtspapīros, taču izvēlējās tās iegrāmatot citādāk), gan 2008. gada sākumā saskatāmās problēmas, par kurām finanšu aprindās sākās pirmās runas.

Tad nu jautājumi, uz kuriem jāsameklē pārliecinošas atbildes. Sāksim ar pirmo tēmu. Tātad — vai FKTK 1) reāli būtu spējusi aizkavēt «Parex bankas» negausīgo aizņemšanos, 2) vai likumi tai to atļāva un uzlika par pienākumu, 3) vai tai pēc būtības bija pamats kaut ko tādu darīt? Galu galā — tas taču bija tas pats Ivars Godmanis, kurš vēl šā gada jūlijā publiski paziņoja, ka «atbildība būtu jāprasa no Finanšu un kapitāla tirgus komisijas bijušā vadītāja Ulda Cērpa, jo šī banku uzraudzības iestāde jau laikus nav cēlusi trauksmi par, viņaprāt, ārkārtīgi riskantajiem «Parex» darījumiem, regulāri aizņemoties lielus naudas līdzekļus sindicēto kredītu veidā».

Daži pašas FKTK apkopotie skaitļi: kopumā 2007. gadā Eiropā izsniegto (un attiecīgi saņemto) sindicēto kredītu apjoms bija apmēram 87 miljardi eiro, bet 2008. gadā — 64 miljardi eiro, no tiem Latvijas bankām kopā 2007. gadā bija 1,47 miljardi eiro, bet 2008. gadā — 0,49 miljardi eiro. Savukārt no šiem Latvijas kredītiem lauvas tiesa tiešām bija uz «Parex» rēķina: 2007. gada jūnijā «Parex banka» paņēma 500 miljonus eiro lielu sindicēto aizdevumu, bet 2008. gada februārī — vēl 275 miljonu eiro aizdevumu.

Taču jāņem vērā, ka šie «ārkārtīgi riskantie darījumi» (Ivara Godmaņa vārdiem izsakoties) notika nevis paslepus, bet visu (arī paša Godmaņa) acu priekšā, ar tiem vēl Valērija Kargina stiliņā īpaši palepojoties. Tiesa, finanšu ministrs Atis Slakteris žurnālam «Klubs» vēlāk gan paziņoja: «Kad bija pirmās sarunas ar Karginu un Krasovicki, viņi teica, ka ne pirmo reizi esot pārkreditējušies, tā bija laikam septiņpadsmitā reize, kad sindicētos kredītus pārkreditēja. (..) Kad uzzināju, ka «Parex» akcionāri aizņēmās īstermiņa līdzekļus, lai izsniegtu kredītus uz 25 gadiem, man acis iepletās.» (Vēlāk viņš gan precizē, ka acis iepletušās, ņemot vērā aizņēmumu apmērus un riskanto dabu.)

Un tobrīd neviens, pilnīgi un absolūti neviens banku vai ekonomikas eksperts pat neiepīkstējās par to, kādas problēmas var radīt situācija, kad šādas summas jāatdod, bet naudas īsti nepietiek. Ilmārs Rimšēvičs ir pat publiski izlielījies par centimetriem biezu publikāciju kaudzi, kurās viņš it kā brīdinot par gaidāmajām ekonomiskajām problēmām, bet arī šajā uzskaitījumā nav atrodams neviens, pilnīgi neviens vārds par iespējamām problēmām saistībā ar sindicētajiem kredītiem.

Latvijas banku un finanšu aprindās nebija neviena publiski sadzirdama cilvēka, kurš 2008. gada pirmajā pusē būtu skaļi pateicis, ka lētas naudas piedāvājums pasaules tirgū var arī beigties un tāpēc no sindicētajiem kredītiem vajag piesargāties. Un ne tāpēc, ka visi būtu bijuši ar visām ķeskām nopirkti. Absolūti valdošā noskaņa bija pilnīgi cita — lēto naudu vajag ņemt un ņemt, ja vien ir, kur to likt tālāk, respektīvi — ar to pelnīt. «Parex» saimniekiem šāda pārliecība bija tāpat kā pilnas likumīgas tiesības šādus kredītus ņemt, un FKTK arī tagad gluži norāda:

«Līdzšinējā uzraudzības praksē nedz citās Eiropas Savienības valstīs, nedz Latvijā bankām nav bijis jāinformē vai jālūdz atļauja uzraugam — FKTK, ja tās nolēmušas ņemt sindicēto kredītu. Jo sindicētie kredīti pēc būtības neatšķiras no cita veida līdzekļu piesaistīšanas bankai, kas, piemēram, ir arī citi kredīti, noguldījumi, obligāciju emisijas, hipotekāro ķīlu zīmju emisijas. Banku biznesa būtība ir līdzekļu piesaistīšana un kredītu izsniegšana, lai pelnītu. Ja bankai izsniegta licence līdzekļu (noguldījumu u. c.) piesaistīšanai, tad aizliegt ņemt sindicēto kredītu būtu tas pats, kas aizliegt pieņemt noguldījumus, kaut arī licence tam ir spēkā.»

Formāli banku uzraugiem ir pilnīga taisnība. Bet pēc būtības? Par to — nākamajā sērijā.