/nginx/o/2018/07/16/10257065t1h134b.jpg)
Kāpēc atšķirībā no citām Latvijas lielajām universālajām bankām «Parex» tik nopietni aizrāvās ar ieguldījumiem vērtspapīros — turklāt ne jau tajos dzelžaini stabilākajos vien? Īsi sakot — tāpēc, ka pēdējos gados Valērija Kargina un Viktora Krasovicka «Parex bankai» nebija citas izejas, ja tā nevēlējās strauji saplakt un palikt tādas vidusmēra provinciālas banciņas statusā. Un šādas vēlmes bankas saimniekiem nudien nebija.
Lieta tā, ka pēdējos gados banka, reāli raugoties uz situāciju, bija absolūti nekonkurētspējīga gan hipotekārajā, gan pat korporatīvajā kreditēšanā — skandināvu meitasbankām pieejamā nauda bija būtiski lētāka nekā «Parex» starptautiskajā tirgū aizņemtā — tie paši tik daudz piesauktie sindicētie kredīti. (Starp citu, pagājušā gada beigās sindicētie kredīti bija veselām astoņām Latvijas komercbankām, bet nevienai no tām ne tuvu tik milzīgā apjomā kā «Parex».)
Šī aizņemtā nauda bija kaut kur jāiegulda, lai «Parex» to varētu atdot ar procentiem un vēl pelnīt pats. Hipotekārā kreditēšana to īsti nespēja nodrošināt (kaut bankas portfelis bija pietiekami liels un pietiekami veselīgs, salīdzinot ar skandināvu banku kredītiem), arī uzņēmumu kreditēšana ne — kaut «Parex» aizdeva pat tādiem pusmiroņiem kā Latvijas Pasts. Atlika ieguldījumi ārpus Latvijas — šis tas bija kredītos uzņēmumiem Krievijā (lai gan arī tur tirgus bija sarucis — pēdējais lielais kredīts bija izsniegts kādai lielai ķieģeļu rūpnīcai), taču galvenokārt vērtspapīros.
Par to, cik agresīvi un riskanti strādāt pasaules vērtspapīru tirgos (arī Krievijā, kur «Parex», laimīgi izvairījies no 1998. gada defolta, bija īpaši piesardzīgs), bankā ilgstoši un pastāvīgi diskutējuši divi spārni — piesardzīgais ar viceprezidentu Ēriku Brīvmani priekšgalā un dedzīgais, kura redzamākais pārstāvis bija Džīns Zolotarjovs. Taču neatkarīgi no iznākuma «Parex» vērtspapīros ieguldīja — reizēm riskantāk, reizēm piesardzīgāk, taču ieguldīja, jo citas iespējas faktiski nebija. Ja, protams, kā jau minēts, nebija vēlmes strauji sarukt. Un pelnīja labi — 2007. gadā peļņa no operācijām ar vērtspapīriem bija apmēram 20 miljoni latu.
Šādā situācijā 2008. gada 15. septembrī tad arī atskanēja «Lehman Brothers» bankrota trauksmes zvaniņš. Jau tobrīd bankai (kā itin visām Latvijā strādājošajām kredītiestādēm) varēja klāties arī labāk, taču oficiālās peļņas rādītāji vēl griezās («Parex» — 12,4 miljoni latu pirmajos deviņos mēnešos).
Pavirši raugoties, viss varēja šķist gluži labā kārtībā. Un gandrīz visiem arī šķita, neviens gudrais eksperts pat neiepīkstējās, bet prese vēl pusotru mēnesi vēlāk bija gatava jūsmot par «Parex bankas» panākumiem (vēl 7. novembrī, dienu pirms «Parex» pārņemšanas, «Vesti Segodņa» publicēja rakstu «Klientu uzticība «Parex bankai» aug»).
Ko šis bankrots un tam sekojošās dienas īsti pateica tiem cilvēkiem, kuri ne tikai turēja lielu naudu «Parex bankā», bet arī spēja (un vēlējās) skaitīt un sekoja tam, kas ar šo banku notiek? Lūk, viena šāda cilvēka stāstījums, balstoties uz septembrī zināmajiem datiem par «Parex bankas» stāvokli — ar kuriem, izrādās, pilnīgi pietika, lai izdarītu skaidrus secinājumus: «Nav jābūt Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) banku uzraudzības ekspertam, lai saprastu, ko bankai nozīmēja vērtspapīru tirgus sabrukums pēc «Lehman Brothers» slēgšanas. Bankas aktīvi — trīs miljardi latu; noguldījumi — 1,9 miljardi latu; kredīti — 1,8 miljardi latu; pašu kapitāls un rezerves — 0,2 miljardi latu. Tas nozīmē, ka 1,2 miljardi latu (3-1,8=1,2) izvietoti skaidras naudas depozītos un vērtspapīros, bet 0,9 miljardi latu (3-1,9-0,2=0,9) ir aizņemtie līdzekļi.
Par aizņemtajiem līdzekļiem (0,9 miljardi) jāmaksā procenti, tāpēc tie jāizvieto uz augstākām likmēm nekā tās, par kurām banka tos aizņēmās. Tāpēc 1,2 miljardi latu nevarēja būt izvietoti depozītos un ASV un Vācijas valdības vērtspapīros, bet tādās aktīvu klasēs kā Latvijas un tamlīdzīgās valdību un korporatīvajās obligācijās. Varam pieņemt, ka daļa no 1,2 miljardiem latu bija banku depozītos un skaidras naudas atlikumos bankas kasē, tomēr jebkurā gadījumā vismaz viens miljards latu bija vērtspapīros.
Ja bankas vērtspapīru portfeļa tirgus cenas kritums būtu bijis tikai 10%, tad banka zaudētu pusi sava kapitāla (10% no viena miljarda lata ir 0,1 miljards, un tas ir puse no 0,2 miljardiem). Ja tirgus cenu kritums būtu bijis 20%, tad banka zaudētu visu savu kapitālu. Taču mēs redzējām, ka tirgus gāzās daudz vairāk — vismaz par 30–50%! Tur nebija jābūt gaišreģim, lai saprastu, ka bankai ir kapitāla pietiekamības problēmas, kuras «izleks» un dienas gaismu ieraudzīs nākamā mēneša sākumā, pāris dienu pēc mēneša atskaites iesniegšanas FKTK komisijai. Šo laiku neizmantoja ne akcionāri, ne FKTK, ne valdība, ne Latvijas Banka.
Ja kāds cilvēks apgalvo, ka viņš par bankas problēmām neko nenojauta, tad viņš patiešām no finansēm absolūti neko nesaprot. Bet tādi taču nedrīkst būt ne FKTK, ne Finanšu ministrijā, ne arī blakus premjeram. Kā var tādā gadījumā nereaģēt, bet kaut ko gaidīt?! Turklāt te ir tikai pāris publiski pieejamu ciparu, bet FKTK bija visa informācija! Katru mēnesi, gadu no gada! Turklāt uzraudzīt ir viņu vienīgais darbs! Tajā laikā viņi nebija aizņemti ar desmit citu banku glābšanu, viņiem pat vidēji vienu banku gadā kādu laiku nebija iznācis tā īpaši pieskatīt…»
Un te mums ir viena skaidra atbildes daļa uz jautājumu, kāpēc septembra beigās un oktobra sākumā nevis «bankomātu publika», bet nopietni un lieli klienti sāka vākt savu miljonos lēšamo naudu prom no «Parex bankas». Protams, tādi nopietni ekonomisti kā toreizējā finanšu ministra Ata Slaktera padomnieks Andris Miglavs vēlāk presei aizrautīgi visu vēla uz to, ka «viens pačabināja apkārt, otrs, sarunas pa malām notika», taču tobrīd nekas tamlīdzīgs nenotika.
Pietiekami daudzi lielās naudas turētāji nevis no «viena tante teica» avotiem, bet nepārprotamiem skaitļiem skaidri redzēja draudošās nepatikšanas un, protams, zināja arī to, ko plašā publika uzzināja 8. oktobrī no bankas viceprezidenta Mārtiņa Jaunarāja, ka nākamajā gadā bankai ārvalstu aizdevējiem jāatdod vairāk nekā pusmiljards latu.
Cik perspektīva izskatījās tā atdošana? Maigi izsakoties, ne visai. No vienas puses, nevarēja gan teikt, ka «Parex» īpašnieki tiešām būtu «aizspēlējušies», nav pamata neticēt FKTK vadītājas vietniekam Jānim Brazovskim, kurš jau pēc bankas kraha apgalvoja, ka «pēc visām mācību grāmatām nebija likvīdāka portfeļa, kā vispār tur bija», un pie šā viedokļa palika arī pēcāk: «Papīriem kā tādiem lielākoties nebija (un nav) ne vainas. Problēma tā, ka to tirgus «sasala», spēlētāji no tā pazuda, partneri nonāca valsts atbalstā utt. Respektīvi, likteņa ironija…»
«Atbilstoši revidētajam gada pārskatam (brīvi pieejama informācija) bankas vērtspapīru portfeļa 958 miljonu latu apmērā struktūra bija: tirdzniecības nolūkā turētie vērtspapīri — 1%; pārdošanai pieejamie vērtspapīri — 16%; līdz dzēšanai turamie vērtspapīri — 83%. No visiem vērtspapīriem 98% bija parāda vērtspapīri un citi vērtspapīri ar fiksētu ienākumu, no tiem 65% bija Latvijas Republikas valdības obligācijas. Un tikai 2% no visa vērtspapīru portfeļa bija akcijas un citi vērtspapīri ar nefiksētu ienākumu,» skan FKTK oficiālā informācija.
«Cilvēku valodā» tas nozīmē: «Parex» vērtspapīros naudu bija ieguldījis pietiekami saprātīgi un atturīgi, bez pārmērīga riska. Taču 2008. gada rudenī bija skaidrs, ka arī tādus pārdot vajadzības brīdī vienkārši nebūs iespējams citādi kā par ļoti zemu cenu. Nav ko šaubīties, ka skaidru baltu patiesību jau pēc bankas kraha «Dienai» teica Viktors Krasovickis: «Mūsu «spilvena» vērtspapīri normāla tirgus apstākļos maksātu miljardu, bet pēc «Lehman Brothers» kraha tie vairs nebija likvīdi, līdz ar to cenas principā nav. Līdz ar to pasliktinājās kapitāla rādītāji. (..) Vienā brīdī vērtspapīri maksāja vien 40% no cenas, turklāt tos tāpat nevarēja pārdot. No vienas puses, tie sabojāja mums kapitāla rādītājus, no otras — tos pat nevarēja samainīt pret naudu gadījumā, ja atnāk klients un prasa atmaksāt depozītu.» Un tas, protams, bija skaidri saprotams ne tikai diviem «iekritušajiem» baņķieriem vien.
Vārdu sakot, «neredzamās panikas» iemesli nu mums ir vairāk nekā skaidri — tā bija finansiāli izglītotu, saprātīgu cilvēku loģiska rīcība. Bet kāpēc mums reizē ar pietiekami pārliecinošo naudas skaitītāju var sākt šķist, ka mūsu banku uzraugi patiešām nebija uzdevumu augstumos? Un cik lielā mērā šis iespaids atbilst patiesībai? Par to — nākamajā sērijā.