«Parex» noslēpumi: 2. Divi trauksmes zvaniņi

Publiskajā telpā šis grafiks tā arī neparādījās, tāpat kā ziņas par pirmajām banku uzraugu aktivitātēm saistībā tieši ar «Parex banku». Latvijas Banka gan tobrīd vēl mierīgi gulēja, jo jau sen bija šķīrusies no finanšu sektora uzraudzības funkciju veikšanas. «Ja skaitīt no šodienas, tad trīs nedēļas iepriekš [ap 23. oktobri],» tik sirdsšķīsti Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs 13. novembrī varēja atbildēt uz žurnālistu jautājumiem, kad īsti viņš uzzinājis par «Parex» problēmām.

Taču nav pamata neticēt Finanšu un kapitāla tirgus komisijas oficiālajai informācijai, ka jau jūlija beigās vai augusta sākumā tā uzaicinājusi «Parex» pārstāvjus piedalīties komisijas padomes sēdē. (Komisija gan noklusē, ka «Parex bankas» vadītājam Valērijam Karginam pagājušā gada 30. jūlijā nosūtījusi vēstuli, kurā, atsaucoties uz 2007. gada novembra/decembra un 2008. gada janvāra (tātad pusgadu iepriekš!) datu pārbaudi, norāda, ka «bankas darbībai raksturīgs mērens risku līmenis».) Iemesls — lai «pārrunātu bankas darbības risku novērtēšanas rezultātus saskaņā ar Finanšu un kapitāla tirgus komisijas veiktās pārbaudes rezultātiem», un cita starpā padomes sēdē «Parex» tikusi izskatīta arī «kreditēšanas politika (bankas veiktā izsniegto kredītu uzraudzība, novērtēšana un kredītu portfeļa koncentrācijas)» un «investīciju politika (finanšu instrumentu koncentrācijas, limitu ievērošana)».

Savukārt jau augusta otrajā pusē sākusies pusotru mēnesi ilgusī (tātad faktiski līdz brīdim, kad iestājās «Swedbank» veltīto baumu pilnbrieds) pārbaude ar mērķi «izskatīt un novērtēt bankas kreditēšanas procesu», kurā tad arī «konstatēti būtiski trūkumi kreditēšanas procesā — mainoties ekonomiskajai situācijai Latvijā un pasaulē un pasliktinoties aizņēmēju maksātspējai, banka nebija izveidojusi kredītportfeļa kvalitātei atbilstošu uzkrājumu apjomu (uzkrājumu iztrūkums 40 miljoni latu)», kā arī «trūkumi kredītriska vadības jomā».

Taču šīs pārrunas un pārbaudes nebija nekas īpašs un neparasts — izsakoties kāda banku uzrauga vārdiem, «šādas pārbaudes tiek rīkotas pēc riska profila izvērtēšanas, tā ka «Parex bankā» tādas notika ne retāk kā reizi divos gados, bet, ievērojot vēsturiskos apstākļus, reāli pat biežāk. Notika un vēl joprojām notiek». Un, protams, publiskā telpā par tām neparādījās pilnīgi un absolūti nekas.

Tad kā īsti tieši «Parex bankas» (nevis, teiksim, Aizkraukles bankas, Rietumu bankas, Latvijas Krājbankas un citu lielākoties ar pašmāju vai Austrumu kapitālu dzīvojošu kredītiestāžu) klientu daļa jau oktobra sākumā saprata, ka ir laiks pārcelt savu naudu uz drošākiem seifiem? Tikai tāpēc, ka zviedri paziņoja par savu banku aizsardzību, bet Ivara Godmaņa valdība to neizdarīja pat paziņojumu līmenī?

Valērijam Karginam un Viktoram Krasovickim, protams, gribētos, lai visi tā arī domātu, un līdzīgu viedokli publiski izteica arī tālaika finanšu ministra padomnieks Andris Miglavs, — bet, nē, tā nu nebija gan. «Vispār ne pārāk, ja nu vienīgi kā pēdējo odziņu uz putukrējuma kārtas, kas neglābjami paaugstināja pacienta holesterīna līmeni,» tā uz jautājumu par kādu sakarību starp zviedru paziņojumu par atbalstu savām bankām un naudas izņemšanas sākšanos no «Parex» ironiski atbild kāds banku pārraugu pārstāvis.

Tad kā bija patiesībā? Pēc «Parex bankas» faktiskā kraha un īpašnieku maiņas izrādījās, ka Latvijā ir papilnam gudru cilvēku, kuriem visiem kā vienam bija skaidrs — valdībai, Latvijas Bankai un pirmām kārtām jau Finanšu un kapitāla tirgus komisijai jau sen vajadzēja būt lietas kursā par gaidāmajām «Parex» problēmām. Turklāt šo gudro cilvēku vidū bija ne tikai politiķi un anonīmu interneta komentāru autori, bet arī par pietiekami nopietniem uzskatīti ekonomisti un finansisti.

Ja savelkam kopā viņu teikto, sausais atlikums ir apmēram šāds: jebkuram finanšu lietās saprātīgam cilvēkam jau sen bija jābūt skaidram, ka «Parex» gaida lielas problēmas, kuru iemesls — «zēni» pārāk «aizspēlējās», atraujoties no realitātes, un pirmām kārtām vainojami par šīs situācijas nepamanīšanu ir tieši pašmāju banku uzraugi — Finanšu un kapitāla tirgus komisija, kurai jau sen vajadzēja ierobežot pareksiešu nekontrolējamo aizņemšanos pasaules tirgos, bet mazākā mērā arī Latvijas Banka (tā pati, kura apgalvo, ka par «Parex bankas» problēmām vispār uzzinājusi tikai dažas nedēļas pirms kredītiestādes kraha) un Ministru kabinets.

Tiesa, kas interesanti, neviens no šiem zināmajiem un anonīmajiem gudrajiem ļaudīm ne septembrī, ne oktobrī, ne novembra sākumā (par agrākiem laikiem nemaz nerunāsim) ne ar kādiem brīdinošiem paziņojumiem saistībā ar «Parex» atklātībā nenāca. Un tas savukārt nozīmē — ko tad īsti? Vai to, ka patiesībā neko pirms banku uzraugu kārtīgās sarosīšanās pagājušā gada oktobrī nevarēja pamanīt un nojaust? Vai to, ka tiešām tikai skandināvu lēmums atbalstīt savas bankas aizsāka «abu VK» problēmas?

Nē, nudien ne — lai ko arī mums mēģinātu iestāstīt banku uzraugi savdabīgajā korī ar «abiem VK». Cilvēkiem, kuri «Parex bankā» turēja patiešām lielas naudas summas un līdz ar to arī rūpīgāk nekā plašās gudro ekspertu masas sekoja pasaules un Latvijas finanšu norisēm, jau labu brīdi pirms liktenīgā 2008. gada novembra sākuma notrinkšķēja vismaz divi spalgi trauksmes zvaniņi. Nevis iedomāti, bet pilnīgi reāli cilvēkiem, kuri dzīvo naudas pasaulē un par savu naudu patiešām rūpējas.

Pirmais bija «Lehman Brothers» bankrots 15. septembrī. Otrais, iespējams, ekonomiskajā ziņā visu laiku nozīmīgākais «Kas notiek Latvijā?» televīzijas raidījums 8. oktobrī, kurā «Parex bankas» vecākais viceprezidents Mārtiņš Jaunarājs pirmoreiz publiski nosauca sindicēto kredītu summu, kas bankai jāatmaksā nākamajā gadā. Taču, lai saprastu, ko un kā šie zvaniņi lika saprast (un rīkoties) finansiāli domājošiem ļaudīm, mums vispirms īsi jānoskaidro, kas tad īsti pēdējos gados bija «Parex banka», ar ko tā īsti nodarbojās un kā pelnīja naudu.

Protams, visvienkāršāk ir ticēt mūslaiku folklorai, saskaņā ar kuru Valērija Kargina un Viktora Krasovicka faktiski simtprocentīgi kontrolētā kredītiestāde pelnīja dažādās «viņu tautasbrāļu» afērās, atmazgājot naudu pa visu bijušās Padomju Savienības teritoriju un pieņemot finanšu līdzekļus no visšaubīgākajiem un kriminālākajiem elementiem — pat tādiem, kuri bankā depozītos turējuši līdz pat miljardam, un tā tālāk, un tā tālāk.

Šādai folklorai ir viena būtiska iezīme — tā faktiski vienmēr ir interesantāka un spilgtāka par daudz pieticīgāko un pelēcīgāko realitāti. Savukārt īstenība bija nedaudz cita — neraugoties uz Latvijas apstākļiem pietiekamo ārējo spožumu, «Parex banka» globalizācijas apstākļos bija nekas cits kā savu īpašnieku (un pirmām kārtām Valērija Kargina) lielummānijas uzpūsts punduris, kam lielāko brāļu pulkā savu varēšanu nācās pierādīt, izdomājot jaunus un jaunus pelnīšanas veidus.

Varam piekrist investīciju baņķierim Ģirtam Rungainim, kurš bez liekas diplomātijas saka: ««Parex banka» bija tipiska nerezidentu banka, kurai, pēc definīcijas, jāievēro konservatīva politika. Šāda banka var kreditēt tirdzniecību, īstermiņa projektus, vērtspapīrus, taču ne ilgtermiņa investīcijas. Taču, ja bankā nerezidentu nauda nāk desmit, piecpadsmit gadu, tas iemidzina un liek domāt, ka tā būs arī uz priekšu. Patiesībā banka, kas turas uz nerezidentu noguldījumiem, brīdī, kad naudu sāk izņemt, ir pakļauta lielam riskam.»

Un tas vēl nebija būtiskākais. Pirmskrīzes un arī pēckrīzes laikā «Parex bankas» pārstāvji ar publisku lepnumu norādīja uz savu lielisko stāvokli — depozītu esot pat nedaudz vairāk nekā izsniegto kredītu. «Mums piesaistīto depozītu apjoms ir lielāks par izsniegto kredītu apjomu!» tā jau pieminētajā «Kas notiek Latvijā?» raidījumā 8. oktobrī deklarēja Jaunarājs, izvairoties no atbildes, cik lieli sindicētie kredīti bankai jāatdod nākamajā gadā.

Un tieši šī izvairīšanās, pēc kuras «baismīgā summa» (izsakoties raidījuma vadītāja Jāņa Dombura vārdiem) — 775 miljoni eiro — tomēr izlīda dienas gaismā, deva skaidru atbildi par «Parex» naudas izvietojumu. Ja reiz, ļoti vienkāršoti rēķinot, kredīti izsniegti tikai 1,9 miljardu latu apmērā, bet noguldījumus banka pieņēmusi veselu 1,94 miljardu apjomā (2008. gada deviņu mēnešu dati), un tai turklāt vēl ir vismaz 775 miljoni eiro no citurienes aizņemtas naudas, tas nozīmē, ka vismaz nepilnus 600 miljonus latu banka ir likusi kaut kur citur. Visticamāk, vērtspapīros, jo nekas cits jau lāgā neatliek.

Kāpēc šāda izvēle — par to nākamajā sērijā.