«Parex» noslēpumi: 1. Par baumu kaitīgumu pašiem baumotājiem

Tas, ka Latvijas komercbankām 2008. ir gana grūts gads un nākotne būs vēl sliktāka, tobrīd bija vispārzināms fakts. Pašas bankas jau skaidri zināja, ka zaudējumi tuvākajos ceturkšņos būs mērāmi desmitos miljonu latu (par simtiem miljonu tobrīd vēl neviens reāli nedomāja), taču atklātībai klāstīja par daudzmiljonu peļņu. Kā vēlāk izrādījās, tās pašas «Swedbank» 2008. gada oficiālā peļņa gandrīz sasniedza 60 miljonus latu. «Nākamajā gadā daudziem samazināsies peļņas norma,» tas bija viss, ko 8. oktobra «Kas notiek Latvijā?» paziņoja Finanšu un kapitāla tirgus komisijas vadītājas vietnieks Jānis Brazovskis.

Šie stāsti tomēr nemazināja iedzīvotāju nervozitāti, kaut tai vēl nebija nekādu «valstiska līmeņa» apstiprinājumu. Un ar baumām par «Swedbank» pietika, lai pie bankomātiem sāktos pastiprināta rosība un pat lieli un nopietni klienti nervozi apjautātos, kas īsti notiek. Šo lielo klientu nemieru, tikai labu gribēdams, medijos visiem to vēl nezinājušajiem bankas klientiem apliecināja pat tā laika bankas vadītājs Māris Avotiņš.

Arī visādi citādi bankas vadības pirmā reakcija uz notiekošo bija novēlota un neveikla — vadība caur biznesa medijiem (un pirmām kārtām «Dienas Biznesu») metās apgalvot, ka viss esot vislabākajā kārtībā. Taču argumenti bija formāli, bet pārliecināšana — jau atkal neveikla. Faktiski Avotiņš visus, kas to vēl nebija dzirdējuši, tikai painformēja par viņa vadīto banku skarošo baumu vilni.

Turklāt divas nedēļas pēc ASV bankas «Lehman Brothers» kraha, kurš kā neliels cunami apskrēja visas pasaules finanšu tirgus, tieši laikā, kad Zviedrijas valdība paziņoja par īpaša banku atbalsta fonda izveidošanu, Avotiņš bija pirmais pašmāju lielo kredītiestāžu vadītāju vidū, kurš skaidri apliecināja: arī Latvijā ir klāt finanšu nestabilitātes vilnis. «Ja paskatāmies globālās turbulences, šobrīd par jebko var baumot, piemēram, vai saule rīt uzlēks vai ne,» vēstīja baņķieris, un tauta viņu sadzirdēja.

Toties nākamie šīs (bet varbūt arī ne šīs — ir lietas, kurās protokolus nenoformē un rakstiskus rīkojumus neizdod) kredītiestādes soļi bija jau krietni pārdomātāki. Vienlaikus ar individuālu darbu ar lielajiem klientiem tika nolemts (pietiekami netipiski «skandināvu bankām») izņēmuma kārtā pietiekami nopietni, ar līdzīgiem paņēmieniem aizrādīt baumu izplatītājiem, ka tā darīt nevajag.

Vai tā bija vai nebija? Pat Latvijas Bankā un Finanšu un kapitāla tirgus komisijā iespējams atrast cilvēkus, kuri domā, ka, vai nu «Parex bankas» īpašnieki bija vai nebija «Swedbank» veltīto baumu iniciētāji, viņi nez vai varēja noturēties, tās neeskalējuši un necentušies izmantot savā labā. Vismaz baumu upuri par to bija pietiekami pārliecināti.

Rezultātā jau pēc dažām dienām mēs varējām būt liecinieki pārdomātam un daudzpusīgam prettriecienam, kurā netrūka ne jaunu baumu, ne anonīmu īsziņu ar «savējiem» saprotamiem mājieniem (viena no tām pat ar visu telefona ekrānu tika nodrukāta «Latvijas Avīzē»), ne absolūti neatkarīgu ekspertu komentāru. Un… Kā uz burvju mājienu baumas par «Swedbank» ātri vien izzuda.

Šā pētījuma gatavošanas laikā «Swedbank» vairākas dienas domāja — atbildēt vai ne uz šādiem jautājumiem:

1. Vai 2008. gada septembrī, kad sāka figurēt baumas par Latvijas «Swedbank» slikto stāvokli, bankas vadība pieļāva iespēju, ka šo baumu plašajai izplatībai varētu būt kāds sakars ar «Parex bankas» vadītājiem vai darbiniekiem? Vai «Swedbank» vadība pieļāva iespēju, ka «Parex bankas» vadītāji vai darbinieki varētu būt šo baumu izplatītāji, organizētāji vai veicinātāji?
2. Kādus galvenos aktivitāšu virzienu «Swedbank» noteica (un īstenoja), lai šīs baumas atspēkotu?
3. Vai «Swedbank» vadība šajā laikā tikās ar «Parex bankas» vadību, lai šo situāciju apspriestu? Vai tikšanās laikā «Parex bankas» vadībai tika izteikti šāda rakstura pieņēmumi (skat. 1. punktu)?
4. Vai pirms šīs tikšanās «Swedbank» pārstāvji veica kādus pasākumus, lai dotu pretsparu iespējamiem baumu izplatītājiem un veicinātājiem?
5. Vai šajā laikā «Swedbank» pārstāvji ar mediju pārstāvjiem veica kādas pārrunas, cita starpā minot dažādu citu kredītiestāžu, tostarp «Parex bankas», darbības operatīvos datus?
Beigu beigās bankas preses pārstāve tomēr paziņoja, ka «Swedbank» nevarēšot sniegt kādu detalizētu komentāru, jo «kā banka nekomentējam baumas, kā arī tradicionāli nekomentējam citus tirgus dalībniekus vai jautājumus, kas attiecas uz citiem tirgus dalībniekiem». Banka varot teikt tikai to, ka «pagājušā gada septembrī finanšu tirgi piedzīvoja sabrukumu, kas ietekmēja arī visu Latvijas ekonomiku, līdz ar to palielinājās arī sabiedrības nervozitāte un šajos apstākļos radās arī dažādas baumas»…

«Nevajadzēja, tiešām nevajadzēja Valērijam Mihailovičam iesaistīties tajās baumās. Atradies polittehnologs un bijušais žurnālists. Pret pašu vien beigās pagriezās,» tik kategorisks tikmēr ir kāds izbijis pietiekami augsta līmeņa «Parex» struktūru darbinieks. Vēl skaidrāk jau šā gada 1. oktobrī «Latvijas Avīzē» izteicās Finanšu un kapitāla tirgus komisijas vadītāja Irēna Krūmane: ««Parex banka» lielā mērā dabūja atmaksu par to, ka viņi provocēja skandināvu bankas. Mums nāca e-pasta ziņojumi par to, mēs to redzējām, aicinājām viņus šeit un teicām, ka tā nevajag. Runājām ar baņķieriem par ētiku, ka tā nevar darīt. Katrā ziņā — atmaksa iestājās…»

Jebkurā gadījumā, no vienas puses, nekāda drūzmēšanās ne «Parex» filiālēs, ne pie kredītiestādes bankomātiem nebija vērojama ne septembrī, ne oktobrī, kad «Parex» skarošās baumas kādu brīdi auga augumā (līdz noplaka), ne pat novembra sākumā. «Ja būtu bijusi panika, mēs to būtu redzējuši — pie bankomātiem, filiālēs!» «Telegrāfam» izsaucās nākamā iekšlietu ministre Linda Mūrniece, savu kompetenci finanšu lietās vēl apliecinot ar piebildi: «Un vispār, kas tā mums par finanšu sistēmu, ja baumas uz to var atstāt tādu ietekmi!»

No otras puses, Krasovickis novembrī presei apliecināja, ka laika posmā no 30. septembra, kad «Stokholmas valdība paziņoja par speciālu banku atbalsta fonda izveidošanu», līdz 10. oktobrim no «Parex» aizplūduši aptuveni 100 miljoni latu. Tas nozīmēja: bez kādas īpašas publiskas jezgas lieli un nopietni klienti no bankas aiznesa vienu divdesmito daļu no visa tās depozītu portfeļa. Piecu procentu zaudēšana no depozītu portfeļa ir kas krietni vairāk nekā blusas kodiens jebkurai kredītiestādei, lai kā «abi VK» vēlāk mēģinātu iestāstīt pretējo.

Paši «Parex bankas» tālaika saimnieki vēlāk faktiski visās intervijās stāstīja vienu un to pašu versiju, ka tieši zviedru valdības lēmums esot bijis pamatā šo te «pirmo bezdelīgu» lēmumam izvākt savu naudu no Baltijas lielākās privātbankas. (Starp citu, arī no «Swedbank» oktobrī izņemtos noguldījumos aizplūda vairāk nekā 130 miljoni latu.)

«Nopietnas nepatikšanas sākās, kad Zviedrijas valdība un centrālā banka paziņoja par atbalstu savām bankām un to meitas bankām Latvijā. Jūs varat iedomāties: ja jūs turat pie mums naudu un skaidrs, ka viss svārstās, ir ekonomiskā krīze, un zviedri paziņo par atbalstu «Swedbank» un SEB, bet te nekas… (..) Līdz 100 miljoniem latu īsā laikā — tas bija nopietns signāls: ja tā tas turpināsies, viss var kļūt nopietnāk. Tu centies vadīt lietas, bet pēkšņi vairs nespēj,» laikrakstam «Diena» vēlāk apgalvoja Viktors Krasovickis.

Arī viņa kompanjons dzelžaini ieturēja to pašu līniju. «Visu Eiropas valstu valdības ir paziņojušas par atbalstu savām bankām. To saprata citu valstu valdības, tostarp Zviedrija, kas paziņoja par palīdzības sniegšanu savām bankām, kā arī ASV, Francija un citas valstis, sperot līdzīgus soļus. Šajā situācijā mēs sākām izskatīties nekonkurētspējīgi, kas īpaši izpaudās pēdējo divu nedēļu laikā,» Valērijs Kargins klāstīja «Dienas Biznesam». Šī pozīcija ieplaisāja tikai gada beigās, kad Kargins sarunā ar «Latvijas Avīzi» tomēr nenoturējās: «Cilvēki, klienti mums uzticējās līdz pēdējam brīdim un nesagrāva banku. Taču klīda baumas. Kāds tās par «Parex» izplatīja. Tā arī notika…»

Vai eksbaņķieri runāja taisnību? Par to — nākamajā sērijā.