«Parex» noslēpumi: ievads

Taču likvidējamai bankai no tiem tika tikai pieci, savukārt atlikušie trīs palika veiklajiem starpniekiem ar acīmredzami ciešām politiskajām saitēm. Kaut pēc tam izrādījās, ka «Bankas Baltija» likvidatori «Latvenergo» vadībai piedāvājuši «pa tiešo» samaksāt «tikai» 6,7 miljonus latu.

Par «pazudušo» naudu Latvijas politiķi, mediji un plašā sabiedrība satraucās pat ne mēnešiem, bet vairāk nekā gadu ilgi. Un runa taču bija tikai un vienīgi par trim miljoniem latu, kas mūsu dienās ir līdzvērtīgi tai kopsummai, ko bijušie «Parex bankas» saimnieki no tās — būtībā Latvijas valsts — kabatas par saviem bankā palikušajiem depozītiem saņem 15 mēnešu laikā.

Progress kopš «Latvenergo» «afēras» bijis acīmredzams — Dienvidu tiltu laikmetā kaut kādi nez kur pazuduši trīs miljoni pašlaik šķiet nožēlojami sīki. Taču arī šajā laikmetā viss, kas saistīts ar Valērija Kargina un Viktora Krasovicka «Parex bankas» faktisko bankrotu (sauksim nu vien lietas īstajā vārdā), tomēr izceļas uz kopējā fona.

Valsts iztērētās summas, kas tuvojas miljardam un no kurām liela daļa nekad nebūs atgūstama. Neskaidrības par to, kas īsti izraisīja bankas krahu un vai to varēja kaut kādā veidā novērst. Augstu amatpersonu un ierēdņu gatavība melot par katru sīkumu un pīties bērnišķīgās pretrunās, ievērojami pārsniedzot savu ikdienišķo līmeni. Bijušo bankas saimnieku spēja izsprukt no personiskās dižķibeles ar salīdzinoši veselu ādu — acīmredzami uz valsts augstsirdības rēķina.

Visbeidzot — arī fantastiska apsēstība ar noslēpumainību: amatpersonas bez kompleksiem gatavas ignorēt pat Valsts noslēpuma likumu, kas skaidri nosaka: šajā tiesiskajā valstī aizliegts ierobežot pieejamību ziņām par ekonomisko stāvokli valstī, budžeta izpildi un iedzīvotāju dzīves līmeni — tātad lielai daļai no «Parex bankas» pārņemšanas dokumentiem.

Skaidrs, ka viss iepriekš nosauktais gada laikā, kas pagājis kopš «Parex bankas» pārņemšanas pirmā līguma parakstīšanas 2008. gada 10. novembrī, radījis bagātīgu augsni visdažādākajiem spriedumiem, pieņēmumiem, protams, arī sazvērestības teorijām un niknām lamām. Sabiedrībā un lielā mērā arī medijos nostabilizējusies vesela virkne «skaidri zināmu patiesību». Uzskaitīsim tās īsumā — noderēs:

1. «Parex bankas» saimnieki savā bankas biznesā pēdējos gados rīkojās neapdomīgi, lai neteiktu, ka vienkārši stulbi, — akli cerēja, ka rīt būs vēl labāk nekā vakar un šodien.
2. Banku uzraugiem jau sen vajadzēja pamanīt briestošās «Parex bankas» problēmas un attiecīgi rīkoties, taču tas noziedzīgā kārtā netika darīts.
3. «Parex bankas» saimnieki apzaga paši savu mazvērtīgo banku (patiesībā ļaunprātīgi noveda to līdz bankrotam) un pēc tam arī valsti, uzkraujot tai savas problēmas, kā rezultātā tagad dzīvo, cepuri kuldami.
4. Toreizējais Ministru prezidents Ivars Godmanis un faktiski visa toreizējā valdība rīkojās tuvredzīgi, faktiski ļaujot Valērijam Karginam un Viktoram Krasovickim īstenot savus savtīgos plānus.
5. Bankas pārņemšana notika ļoti neprasmīgi — tika pieļauts, ka no tās tiek izņemti simti miljonu latu, kuru aizplūšanu nekādā gadījumā nedrīkstēja pieļaut.
6. Protams, «Parex banku» vispār nevajadzēja pārņemt valsts īpašumā — zaudējumi būtu daudz mazāki, ja to vienkārši «palaistu» uz maksātnespēju.

Par vienu patiesību nudien nav ko strīdēties — visas šīs «skaidri zināmās patiesības» mūsu pārliecībā tik pamatīgi nostabilizējušās galvenokārt tāpēc, ka valsts jau kārtējo reizi izrādījusies spējīga sabiedrībai tikai nekvalitatīvi melot un šajos neprasmīgajos melos pazudusi arī patiesība.

Šā pētījuma sērijās tuvākajās nedēļās aplūkosim (un pietiekami skaidri nošķirsim) gan to, ko mēs pašlaik droši varam zināt par «Parex banku» un notikumiem tās pārņemšanas laikā, pirms un pēc tās, gan to, kas vēl tikai nojaušams.

Ļaudīm, kuriem jau tagad par «Parex» lietu viss skaidrs — abi saimnieki bija primitīvi zagļi, kas piedalījās pret nabaga Latviju rīkotā žīdmasonu sazvērestībā, kurai aktīvi palīdzēja arī Godmanis un Co. — šis pētījums noteikti nepatiks. Te nebūs bļaustīšanās un vaimanu par «lielzirnekļiem», ar ko mūs mēģina baidīt histēriķi, kuri savas demagogu spējas aizguvuši, strādājot labi atalgotu darbu maksas raidījumos Joahima Zīgerista paspārnē.

Protams, šos ļautiņus, kuri «Parex» iepriekšējo saimnieku varenības laikā par viņiem neuzdrīkstējās pat iepīkstēties, nepārliecinās nekādi fakti — izņemot tos, kuri atbilst viņu uzskatam par to, kas ir kas šai pasaulē. Savukārt visiem pārējiem lasītājiem varam īsumā iezīmēt, kuras ir tās galvenās tēmas, kas mums šķita īpašas izpētes cienīgas saistībā ar «Parex» likteni:

1. Kas īsti radīja bankas problēmas — vai tiešām tikai Amerikas banku krīzes sākums? Kad tām īsti tika ielikts pamats? Cik lielā mērā roku pielika pašmāju un «skandināvu» konkurenti? Un vai tās varēja arī nerasties?
2. Vai «Parex» problēmas varēja saskatīt agrāk? Cik agrāk? Kurš patiesībā vainīgs (ja vainīgs), ka tās netika saskatītas? Kurš Karginam un Krasovickim ļāva «aizspēlēties» tik tālu, ka atpakaļceļa vairs nebija?
3. Kāda Latvijas valsts, pašvaldību un valsts uzņēmumu nauda īsti stāvēja «Parex bankā»? Vai tās tiešām bija tik daudz, kā mums stāsta? Kas un kā to sarēķināja? Un kad un pa kādiem ceļiem īsti tā tur nonāca?
4. Kurš izdomāja, ka «Parex» ir sistēmas banka — līdz ar to obligāti saudzējama un noteikti glābjama? Vai tā tiešām bija sistēmas banka? Vai arī tika piemeklēts ērts termins, lai ar to pabalstītu apšaubāmos bankas pārņemšanas plānus?
5. Kā īsti notika bankas pārņemšanas process? Vai Ivars Godmanis tiešām joņoja uz Viktora Krasovicka «Villu Marta», lai risinātu šo miljardu vērto jautājumu? Un — kas vēl svarīgāk — vai valdībai bija pietiekami daudz informācijas bankas pārņemšanas brīdī? Kas to īsti sagatavoja? Kas tajā bija un kas nebija atrodams? Un kāpēc šī informācija mums tagad tiek tik kaismīgi slēpta?
6. Kā tad īsti notika naudas aizplūšana no «Parex» pirms finanšu līdzekļu izņemšanas ierobežojumu noteikšanas? Kad tā sākās, un kurš paspēja naudu no bankas izņemt, bet kurš — ne? Kādā veidā, uz kādas informācijas pamata? Un — vai kādam bija likumīgs pamats šo aizplūšanu ievērot?
7. Kāpēc Karginam un Krasovickim tika atstāts tik daudz? Vai to varēja neatstāt? Un, ja jā, tad kādā veidā? Un kas ar abiem baņķieriem būtu noticis, ja valsts nepārņemtu banku? Vai arī viņu klienti no bijušās PSRS mierīgi noskatītos, kā ieguldītā nauda iet zudumā, kamēr abi eksbaņķieri turpina dzīvi desmitiem miljonu vērtajās villās un braukā ar bentlijiem un maibahiem?
8. Vai tad abi «Parex bankas» saimnieki valsti piekrāpa vai tomēr ne? Vai valstsvīri tiešām akli sekoja Valērija Kargina un Viktora Krasovicka izstrādātajam plānam, kā iesmērēt Latvijas valstij pusbankrotējušu banku? Kurš beigu beigās izrādījās lielāks zaudētājs? Un kas būtu noticis, ja banka tomēr netiktu pārņemta valsts īpašumā?
9. Visbeidzot — kas tad tālāk? Kas īsti palicis abu eksbaņķieru īpašumā? Cik tas vērts? Un ko abi kungi un viņu ģimenes locekļi dara tagad? Vai tiešām mēs par viņiem nekad neuzzināsim — it īpaši, ņemot vērā, ka vismaz Valērijs Kargins jau gadiem ilgi uz sevi klusībā nav varējis skatīties citādi kā uz nozīmīgu vēstures sastāvdaļu?

Vārdu sakot, lasiet. Pieļaujam, ka uzzināsiet pietiekami daudz iepriekš plašāk nezināmu faktu un iepazīsieties ar virkni atklātībā līdz šim nenonākušu dokumentu, no kuriem daži tikai nule kā atslepenoti. Secinājumi paliks jūsu ziņā.