/nginx/o/2018/07/16/10210562t1h53d5.jpg)
Tu domā, ka viņu jau pazīsti? Baidos, tevi gaida vēl daudz atklājumu... Lūk, daži no tiem!
Daži atklājumi kopdzīvē ar vīrieti
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
* Pirmais atklājums: viņš ir.
* Otrais atklājums: viņš vienmēr grib ēst!
Kafija un mandarīns brokastīs viņu neapmierināja. Mājās parādījās manis neieredzēti produkti: sviests, speķis, cukurs, šņabis un makaroni.
Majonēzes reitings uzlēca līdz debesīm. Sieviešu žurnālos es sāku pievērst uzmanību kulinārijas receptēm. Bet mūžīgais jautājams, ko pagatavot vakariņās, mani satrieca vairāk par «būt vai nebūt».
Es no niknuma kvēloju. Es bez pārtraukuma kaut ko cepu, vārīju, rīvēju un garšoju. Es pieņēmos svarā par trīs kilogramiem. Mīļotais vienmēr bija gatavs kaut ko apēst. Kad viņš ar frāzi: «Vai mums ir kas garšīgs?» skatījās ledusskapī 10 minūtes pēc pusdienām, man gribējās viņam iespert. Un aizcirst durvis. Es sapņoju, lai veikalu plauktos parādītos produkti ar uzrakstu: «Vīriešu ēdiens. 10 kg.» Nopirki, un diena brīva.
* Trešais atklājums: viņš slēpa zeķes.
Ceru, ka ne no manis. Nē, nu tas, ka viņš tās valkāja, protams, man nebija noslēpums. Manu acu priekšā viņš nelietoja autus un nestaigāja basām kājām. Viņš izmantoja pēdējos civilizācijas sasniegumus tekstilrūpniecībā, bet, pārnācis no darba, viņš pirmām kārtām atrada klusāku vietiņu un tur, kā tāds kāmītis pirms tam satinis mazā kamolītī, paslēpa zeķes. Un nekāda iespaidošana nelīdzēja, lai šie «pierādījumi» tiktu nogādāti vismaz līdz vannas istabai. Ar maniakālu stūrgalvību mans mīļais glabāja zeķes zem dīvāna, krēsla un, šķiet, bija gatavs noplēst grīdlīstes, lai tikai tur varētu noglabāt savus dārgumus.
* Ceturtais atklājums: viņš rakstīja testamentu katru reizi, kad viņam sāpēja zobs vai sākās iesnas.
Viņš stenēja un īdēja kā ievainots bizonis. Pēc vārda «poliklīnika» izdzirdēšanās viņam sākās smakšanas lēkmes un viņš klauvēja pie manas žēlsirdības, lūdzot viņu piebeigt, lai tikai izbēgtu no necilvēciskām mokām.
Turot mani pie rokas, viņš cēlsirdīgi deva padomu pirms pārdošanas pārkrāsot veco opeli. Un, kā jau īsts vīrietis, aizturot raudas pirms nāves, šķīrās no sev sirdij tik mīļām lietām: mūzikas diskiem, mobilā telefona un avīzes «Sports».