Pilsētas meitene – pirmo reizi sienaugšā. (Līgo nakts pastāstiņš.)

Gatavošanās Jāņiem. Desiņu smarža. Siers. Žāvētas vistas un nopļauta zāle. Ugunskurs un šašliki. Alus. Daudz alus. Un, protams, šņabis. Jāņiem. Un Jānīšiem.

… Jaunie vīrieši būs piedzērušies. Vecie arī. Kāda jēga no tādiem svētkiem? Tā sievas un brūtes no rīta šķendēsies…

Šajās lauku mājās esmu ciemiņš. Tāpēc jau man arī nav īsti ko darīt. Skatos, kā rosās, lai sagatavotu pienācīgu svinēšanu, no malu malām sabraukušie ļaudis. Sēžu ēnā, kamēr vīrieši pļaviņā pie dīķa kārto svinību vietu. Sievietes, kaut ko skaļi čalodamas, gatavo virtuvē. Radu bērni ķīvējas savā starpā. Un kāpēc bija jābrauc tādu gaisa gabalu? Lai sēdētu mauriņā pie nepazīstamu cilvēku lauku mājas?

— Garlaicīgi?

Jautājumā nav nekādu emociju. Tāpēc izliekos, ka neesmu dzirdējusi. Turklāt runātājs man stāv aiz muguras.

— Garlaicīgi? Tāpēc, ka tu te nevienu nepazīsti?

Uz šādu jautājumu vairs nevar neatbildēt.

— Un tu ko piedāvā, Jāni?

Mana atbilde skan īgni. Īstenībā vēlos, lai labāk būtu palikusi Rīgā.

— Jā, mani tiešām sauc Jānis. Es piedāvāju aizvest tevi paskatīties Velnezeru.

— Tas, ko tu saki, skan gluži kā piedāvājums pārgulēt.

— Zini, es vēl neesmu tik daudz iedzēris, lai nepazīstamai sievietei skaidrā tekstā kaut ko piedāvātu.

Tā kā stulbāku sarunu nevar iedomāties, smejos tā, ka notenterēju no mauriņa. Jau pēc mirkļa garlaicīgā Jāņu rosība un vecās mājas paliek aiz muguras. Ezers nav tālu.

Tumšais egļu mežs ir drēgns. Droši vien starp saknēm un trūdiem vēl slēpjas pērnais rudens. Jānis iet pa priekšu. Nekas īpašs — vienkārši vīrieša gabals… Tā ap gadiem trīsdesmit. Parasta seja, augums… Pleci, viduklis, dibens. Kaut kur lasīju, ka sievietes visvairāk saista vīriešu dibeni. Manuprāt, tās ir muļķības.

Mani vairāk saista rokas. Tās pastāsta visu par cilvēku. Sevišķi vīrieša rokas. Negaidīti drūmais mežs beidzas. Un sākas tikpat melns ezers. Smiltis un skujas. Ezera krastā kuras neliels ugunskurs.

— Tu to iekūri?

— Jā.

Mēs vairāk nesarunājamies, tikai sēžam ezera krastā, skatāmies melnajā ūdenī un oglītēs. Negaidot Jānis izģērbjas pilnīgi kails. Nepievērsdams man ne mazāko uzmanību, iebrien ezerā.

— Tev nešķiet, ka uzvedies pārāk ekscentriski? — mani kaitina un reizē biedē šī vīrieša uzvedība.

— Nāc, ūdens ir silts.

Jānis smaida sirsnīgi un silti. Bērnišķīgi. Man pilsētnieciskā pārākuma apziņa saka: uzvedas kā jau laukos audzis.

Ģērbjos nost. Brienu ūdenī. Stāvu kā sālsstabs, jo dziļāk kā līdz viduklim ūdenī brist bail. Ūdens tiešām silts, bet tik nelāgi tumšs. Muļķīgākā situācijā savā mūžā neesmu bijusi. Jānis pienāk man klāt. Iesmeļ plaukstās ūdeni un uzlej man uz galvas. Siltās tērcītes aizlokās pār muguru, krūtīm, vēderu. Aizveru acis. Jānis ir dīvains. Viņš tikai smeļ plaukstās ūdeni un lej — tagad jau man uz sejas.

Manas rokas negaidot sāk atkārtot Jāņa kustības. Es leju sauju pēc saujas uz vīrieša galvas un krūtīm. Velku plaukstas pār viņa pleciem. Otrs cilvēks. Svešs, bet tik tuvu. Un tas ir tik patīkami. Tik jauki. Jānim ir tumšas acis. Tumši mati. Samirkuši.

Ugunskurā sprēgā ogles. Klusums ir silts un biezs. Jāņa krūtis ir gludas. Tumšie matiņi veido glītu celiņu uz viņa vēdera. Manas rokas slīd arvien zemāk. Arvien zemāk. Svešas plaukstas ceļo pa manu augumu. Brīžiem vairs nespēju izšķirt, vai mani glāsta ūdens vai vīrietis, kurš ezera krastā iekūris uguni.

Viņa rokas smaržo pēc egļu sveķiem. Nemanot viņš ir mani ievilinājis dziļi ūdenī. Tumšais siltais ūdens un glāsti rada ķermenī bezsvara sajūtu. Es zinu, ka gribu ar viņu mīlēties. Šeit pat. Tūlīt. Tumšajā ūdenī. Un vēlāk seklumā, kur smiltis klāj izmirkušas skujas. Smalkajās baltajās smiltīs pie ugunskura. Drēgnajā mežā, atbalstoties pret vecas egles sveķaino stumbru…

Atpakaļ pie pārējiem mēs nesteigsimies. Nav jēgas svinēt Jāņus, ja papardes zieds atradies vēl pirms tumsas.

— Vēlāk, kad paliks vēsi, mēs varam nolīst kūtsaugšā. Sienā tu, pilsētas radībiņa, taču arī vēl neesi mēģinājusi mīlēties?