/nginx/o/2018/07/16/10177351t1h2eb5.jpg)
Manuprāt, tas ir briesmīgi! Viņš man ir viss kas cits, tikai ne draugs. Mīļākais. Saimniecības vadītājs. Naudas pelnītājs. Tēvs mūsu meitai. Šoferis. Dārznieks. Pavadonis uz kultūras pasākumiem.
Izrādās: mans vīrs… nav mans draugs!
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Tagad pati brīnos, kā es vispār to pamanīju. Mums ir, par ko runāt, un mēs to arī darām. Par meitas audzināšanu. Par to, ka auto jāmaina bremžu diski. Ka jāsāk krāt nauda vasaras atvaļinājuma ceļojumam. Kopā dzīvojot, ir tik daudz praktisku lietu, par ko parunāties.
Taču nekad starp mums neuzdzirkstī tā brīnišķīgā saprašanās bez vārdiem, kas man ir, piemēram, ar draudzenēm. Saskatāmies, pasmaidām, un viss ir skaidrs. Pat par televīzijā redzēto mēs nevaram parunāties vai pastrīdēties, jo viņš skatās citas pārraides nekā es. Kamēr es satraukumā jūtu līdzi saviem favorītiem Eirovīzijā, viņš otrā istabā skatās kaut kādu krievu filmu… Es skatos šovu «Skriešus pēc miljona», viņš savu «Panorāmu»… Mani garlaiko politika un kriminālā pasaule, viņam ir vienaldzīga mūzika, teātris, literatūra un arī cilvēki.
Ja es runāju, viņš it kā klausās, taču ne iebilst, ne piebilst, tikai gaida, kad es beigšu, lai varētu runāt par savām tēmām. Pēc tam savukārt klusēju es un gaidu, kad viņš beigs. Tā mēs dzīvojam…
Es tā reiz iedomājos: ja viņš nebūtu mans vīrs, mēs taču nemaz nesatiktos, jo mums nebūtu nekā kopīga. Jo mēs neesam draugi. Tikai nekādi nevaru saprast, kā mēs nonācām līdz kāzām… Dīvainā kārtā man tobrīd likās, ka viss ir kārtībā.
Bet mans vīrs ir labs cilvēks, es varu viņam uzticēties, par ko tad satraukties? Vai tad man draugu trūkst, vai?