Vai čurāt sēdus, ja sieva liek?

Ja Edgars, Kristīne un Akmentiņš dzīvotu šeit un tagad… Mēs Blaumaņa varoņus iepazinām literatūras stundās — bieži vien no gauži labticīgu un likteņa mazliet apdalītu sieviešu mutēm.

No tiem laikiem man prātā palicis kāds tracis literatūras stundā, kad, analizējot Edgara un Kristīnes jūtu dzīvi, mana klasesbiedrene uzbūra vīziju par priekšlaicīgi novecojušu, vienmēr nelaimīgu vai saīgušu, izsalkušu bērneļu ieskautu Kristīni un dzēruma miegā krācošu Edgaru.
Klasesbiedrene — manuprāt, ar veselo saprātu dāsni apveltīta meitene — paziņoja, ka sievietes, kuras apņemas glābt pasauli, ir ne tikai vieglprātīgākas par krogus Matildēm, bet pat bīstamas, jo vairo ilūzijas, ka tas patiesi ir iespējams, tādējādi radot sev sekotājas.

Tagad, būdams pieaudzis, es pat gribētu uzdrīkstēties apgalvot — gluži nobriedis vīrietis pēc 40, turklāt apmierinošā ģimenes, materiālajā un seksuālajā kondīcijā, bieži atceros šos vārdus.

Nesen tērzējot ar Vācijā dzīvojošu kolēģi, uzzināju, ka viņš ieprecējies vācu ģimenē. Vārds pa vārdam, un, kā jau tas vīru sarunās gadās, pajautāju, kā tad zēnam veicies ar sievu. Man par neizsakāmu pārsteigumu, kolēģis žirgti noteica: «Fenomenāla saimniece, skaista sieviete, droši vien būs laba māte — vispār lieliska meitene. Ja tikai neliktu čurāt sēdus.»

Es zaudēju valodu. Viņš turpināja: «Nebrīnies, tur tā gadās. Vācietes ir ļoti tīrīgas. Man ir vienkāršāk viņai piekāpties, nekā strīdēties par nevietā trāpījušiem pilieniem.»

Un tad ar mani kaut kas notika. Es arī esmu tīrīgs cilvēks. Un mana sieva ir tīrīga. Mana sieva nekad nav mēģinājusi reglamentēt manus fizioloģiskos procesus, vēl vairāk — viņa ir gatava man pasniegt sāli, ja es viņai to lūdzu, un nekad nav izteikusies, ka jūtas represēta, depresēta vai kā citādi aizvainota.

Bet pēkšņi man mokoši iegribējās, lai viņa kaut reizi būtu to teikusi. Lai viņa nebūtu tik brīnišķīgi pašaizliedzīgi latviska. Jo kurš gan vēl labāk par mani zina, ka sāli paņemt, kreklu izgludināt un putekļus no monitora noslaucīt lieliski būtu varējis arī es pats.

Vēl vairāk — es varētu svētdienā uzmeistarot siera zupu vai beidzot parunāties ar bērniem par viņiem svarīgām lietām. Bet neviens no manis to neprasa. Un mani kā latviešu vīrieti tas negaidīti un spēji ir sācis apbēdināt.

Daudzi ārzemnieki atbrauc un sakārojas pēc šejienietēm. Patriotiski estētiskā sajūsmā būtu gatavs saukt — tas tāpēc, ka viņas ir tik skaistas un elegantas.

Nē. Viņas vienkārši ir bezdibenīgi pacietīgas. Un vēl aizvien gatavas raudzīties uz vīrieti no lejas. Līdztiesīga partnerība, kas tik raksturīga un dabiski piemītoša Rietumu jaunajām sievietēm, man šķiet, Latvijas Kristīnes pat nedaudz biedē. Viņas vēl aizvien ir gatavas nēsāt moceklības nimbu un apgalvot, ka tas ir sievietes daiļākā rota. Parādiet man vīrieti, kurš jūtas laimīgs, vīrišķīgi gandarīts un nākotnes plānu pilns, dzīvojot kopā ar mocekli!

Zinu cilvēku, diemžēl pēc formālām pazīmēm vīrieti, kurš, regulāri iedzerdams, nākamajā dienā regulāri sūta savu sievu pēc alus vai šampanieša sāpošajai galvai. Vīrietis, kurš lāpa paģiras, nepārsteidz. Pārsteidz sieviete, kura to atkal un atkal dara. It kā normāla, izglītota sieviete, ieskaties acis — Kristīne.

Pārsteidz sievietes, kuras ļauj sist savus bērnu. Kuras ļauj sist sevi. Kuras apgalvo — bērna dēļ! Vai žēli novelk — no kā gan mēs dzīvosim!, lai gan pašas labi apzinās, ka ne jau tas ir galvenais, kāpēc. Es kā vīrietis jūtos patiesi tramīgs un apdraudēts. Tieši tāpēc, ka mani neapdraud nekas. Nekāroju pēc laikiem, kad TO būšu spiests darīt sēdus, bet baidos ieraudzīt sievietes acīs tik daudz no Kristīnes, kā redzu šobrīd Latvijā. Baidos ar katru dienu vairāk.