Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
/nginx/o/2018/07/16/10063493t1h5442.jpg)
No tūkstošiem pēdējos gados uzbūvētajām vasarnīcām (un pavisam ne lētām), daudzas jau prasa pamata stāvu un pagraba telpu nopietnu remontu. Turklāt šim remontam nav nozīmes bez visas pamatu un ēkas padziļinātās daļas mitruma izolācijas sistēmas atjaunināšanas.
Pamatu vērtība parasti ir 15–20 % no kopējās mājas izmaksām, bet izdevumi pamatu mitruma izolācijai tikai 1–3 %. Pārrēķināšanās un nekvalitatīvi izpildīti darbi neizbēgami prasīs nākotnē jūtami lielākas summas ieguldījumu.
Neviena būve neiztiek bez nosēšanās. Grunts neviendabīgums, sezonas mitruma pieplūdums, temperatūras svārstības izsauc nevienmērīgu zemes nosēšanos, sekas tam ir pamatu materiāla iekšējā sprieguma rašanās. Mitrums, kurš iesūcas betona porās, sasalstot izplešas (par 9%) un saplēš to. Tā veidojas mikroplaisas, kuras atver ceļu aktīvai ūdens tecēšanai. Šī situācija neradās vienā dienā, un tās risinājuma veidu ir daudz.
Pēc darbības principa un klāšanas veida izšķir šāda veida mitruma izolāciju: aplīmēšanas, apziešanas, iespiešanas, montējamo.
Apziešanas mitruma izolācija
Jau pirms 5000 gadiem senās Divupes iedzīvotāji, būvējot mājas purvainā apvidū, mitruma izolācijai izmantoja dabīgo bitumu. Arī patlaban bitums un bitumu saturošie materiāli ir visizplatītākie, pazīstamākie, pierastākie, lētākie un vienkāršākie lietošanā. Vajadzētu ņemt vērā šo materiālu būtisko trūkumu: to kalpošanas ilgums aprobežojas ar pieciem sešiem gadiem. Pats bitums zaudē elastību un kļūst trausls jau pie 0°С, un deformācijas, kuras rodas pie šīs temperatūras, neizbēgami radīs plaisas. Klājums noteikti tiks pārrauts vai atlobīsies. Tāpat darbs ar karstu bitumu (uzkarsēšanas temperatūra klāšanas laikā ir ne mazāka par 120°С!) ir nepatīkams un bīstams.
Naftas bituma materiālu darbības īslaicīgums ir iemesls tam, ka ir parādījušies nopietni sāncenši – sintētiskie sveķi (polimēri) un dažādi materiāli uz to bāzes. Tāpat ražo bituma-gumijas un bituma polimēru vasku (mastiku), kuru lieto, aukstā veidā šķīdinot ar organisko šķīdinātāju.
Pie apziešanas mitruma izolācijas pieder arī cementa-polimēru mastika, kura sastāv no sausā cementa maisījuma ar minerālo pildījumu. Maisījums saslēdzas ar ūdeni ar īpašu saistošu emulsiju vai ūdens izkliedējošajiem polimēriem (akrilu, silikonu vai vinilu). Pateicoties cementa sastāvdaļai, šiem pārklājumiem piemīt spēja pielipt (adhēzija) pie pamatnes.
Mīkstinātās (plastificētās) piedevas palīdz materiālam veiksmīgi strādāt ne tikai ar cietām virsmām, bet arī vietās, kuras pakļautas deformācijai un vibrācijām. Ūdensizturīgās sasaistošās sastāvdaļas iekļūst pamatu porās un cieši (hermētiski) aizspundē tās. Tādas apziešanas slānis ir neliels – 1–3 mm.
Apziešanas mitruma izolāciju lieto, lai aizsargātu virsmu no sīko pamata poru (kapilārā) mitruma (mājas iekšpusē) un augsnes ūdeņiem (no ārpuses) drenētajās gruntīs, kuru spiediens ir līdz 0,2 atm.
Aplīmējamā mitruma izolācija
Šis ūdens aizturošais pārklājums tiek izpildīts no ruļļu vai plēves mitruma izolējošajiem materiāliem, kuri ir uzlīmēti uz pamata un cits uz citu ar ūdens izturīgu vasku (mastiku). Visvairāk ausij pierastie nosaukumi – ruberoīds, jumta pape, pergamīns (ruļļu segmateriāls, ko iegūst, jumta kartonu piesūcinot ar sakarsētu naftas bitumu). Šie materiāli nav ūdens izturīgi, nav izturīgi pret pūšanu, un attiecīgi tie nekalpo ilgi. Tos pakāpeniski nomaina jaunās paaudzes ruļļu mitruma izolācijas pārstāvji: izoelasts, izoplasts, ekoflekss un citi. Šajos klājumos par pamatu izmantoti sintētiskie materiāli (poliesters, stikla audekls, stikla audums).
Celtnieki-praktiķi norāda, ka ruļļu mitruma izolācija ir izturīga un ilggadīga, bet sarežģīta izpildījumā. Tā prasa rūpīgi sagatavotu virsmu, nav pieļaujami negludumi lielāki par 2 mm, vajadzīga sausa pamatne, bituma emulsijas gruntējums, ārkārtīgi rūpīga līmēšana vai materiāla uzkausēšana. Šādas mitruma izolācijas pielietojumam ārpusē (pozitīva ūdens spiediena gadījumā) jāaizsargā to (piemēram, ar ekrāna palīdzību, paneļu vai ģeotekstila) no iespējamiem mehāniskiem bojājumiem.
Iespiešanās mitruma izolācijas darbība
Apziešanas mitruma izolācija, kura balstīta uz cementa bāzes, radīja iespiešanās (no angļu penetrate – iespiesties) materiālus. Pirmie šīs klases sastāvi bija izveidoti vēl XX gadsimta 40. gados.
Iespiešanās materiālus izgatavo no cementa, tam pievienojot ķīmiski aktīvas vielas un īpaši sasmalcinātas smiltis. To izmanto, lai samazinātu betona kapilāro ūdens caurlaidību. Papildinājumi līdz ar kapilāro mitrumu caur atvērtajām porām iekļūst slānī zem pamata, kur savstarpēji iedarbojas ar betona sastāvdaļām un rada diegveida formas kristālus. Poras ievērojami sašaurinās, ūdens caurlaidība kļūst zemāka. Un tas notiek, kaut gan caurlaidība samazinās neievērojami un sienu īpašība «elpot» saglabājas. Mitruma izolācijas slānis svārstās no1 līdz 3 mm. Uzskata, ka šos materiālus var lietot kā no ēkas ārpuses, tā no iekšpuses.
Iespiešanās sastāvs derīgs svaigam betonam. Remontējot veco betonu, kad ārējās poras ir notaukotas vai piedzītas ar kaļķakmeni, vajag rūpīgi attīrīt virsmu no apmetuma un attaukot, atverot piekļuvi pie kapilārās sistēmas. Ar kasīkli vai drāšu birsti šajā gadījumā ir par maz. Te nepieciešams strūklas drupinātājs vai ūdens strūklas aparāts, kurš strādā ar spiedienu, ne mazāku par 15–20 atm.
Uzstādāmā mitruma izolācija
Vēl viena mitruma izolācijas tehnoloģija – aizsargekrānu radīšana. No seniem laikiem šim mērķim izmanto sablīvēto mālu (biezums 40 – 50 cm) – plaši izplatīts un viegli iegūstams materiāls.
Dabīgs idejas attīstības turpinājums bija tā saucamā betonīta (māli ar lielu briestspēju, kas galvenokārt veidojušies, dēdot vulkāniskajiem tufiem un pelniem) hidroizolācija.
Betonīta māli, kuriem piemīt spilgti izteiktas koloīdās (dispersas sistēmas ar ļoti augstu sasmalcinājuma pakāpi) īpašības, spējīgi veikt vairoga lomu jau pie 1 – 2 cm biezuma. Betonīta slāni ieslēdz starp kartona vai ģeotekstila plātnēm. Kartona apvalks lietošanas laikā sapūst augsnē. Iznākumā visa padziļinātā virsma ir apņemta ar mālu.
Aizsardzības ekrānu tehnoloģijas apgabalos pēdējās izstrādes – polimēru ģeomembrānas (ģeosintētiskie materiāli). To neapstrīdamā vērtība – ilggadīgums, nav reakcijas pret agresīvu vidi, noturīgums pret konstrukcijas deformācijām un grunts pārvietošanos. Ekrāns veidots no klājuma ar noapaļotiem dzelkšņiem, kuru izmērs ir līdz 8 mm un filtrējoša tekstila. Tekstils sargā sistēmu no piesērēšanas ar augsnes daļiņām, bet noapaļotie dzelkšņi veido ūdens notekas kanālus, pa kuriem filtrētais ūdens aiztek uz drenāžas sistēmu. Šāds risinājums novērš ēkas sēšanos, gādā par sienu labu hidroizolāciju, kā arī kalpo par pamata plātnes aizsargu pret kapilāro ūdens sūkšanos. Drenāžas ekrāni veiksmīgi darbojas tikai kopā ar drenāžas sistēmu un pārstāj funkcionēt, kad grunts ūdeņu līmenis paceļas augstāk par to aizvadošajam caurulēm.
Bieži gadījumi kad piepūles, naudas un materiālu mitruma izolācijai patērēts daudz, bet pagrabs tik un tā ir mitrs. Par iemeslu tam var būt kondensācija. Tāpēc pagraba sienas no ārpuses vajag siltināt, bet iekšpusē ierīkot ventilāciju. Vajag noklāt sienas ar īpašu porainu «siltu» apmetumu, kurš samazina tvaika kondensāciju uz aukstās virsmas. Pamatu siltuma izolācijai lieto cietās plāksnes no izspiestā (ekstrūzīvā), kā arī no saputotā (porainā) putupolistirola. Pirmais vienlaikus darbojas arī kā mitruma izolators, bet otrais kopā ar ģeotekstilu – kā drenējošā iekārta.
***
Starp iekšējās un ārējās hidroizolācijas iekārtošanu ir noteikta starpība. Pirmajā gadījumā ūdens spiediens no ārpuses piespiež klājumu pie pamatiem, otrajā – atrauj no tiem. Tādā veidā iekšējai mitruma izolācijai nelieto bituma mastiku un ruļļu klājumu. Šeit jālieto materiāli no cementa, kuriem piemīt laba salipšana (adhēzija) pie nesošās konstrukcijas betona vai ķieģeļiem. Pie iekšējiem darbiem vēl izmanto apziežamos, iespiešanās sastāvus, plastikāta drenāžas, ar kurām novada ūdeni uz ārieni ar sūkni utt.
***
Mūsdienu mājās caurteces «epidēmijas» iemesls ir kļūdas, kuras pieļautas projektēšanas stadijā, pieredzes trūkuma vai celtnieku neapdomības dēļ nekvalitatīvi izpildot darbus, bet dažreiz arī būvētāja liekas taupības dēļ.