Kā pareizi sasveicināties vīrietim ar sievieti

Piemēram, ejot pa ielu, ieraugām paziņu. Vai ir jāsasveicinās un jāpārmij daži vārdi ar viņu? Nē, nav. Ir vienīgi jāpalokās. Taču, ja paziņa nepārprotami tuvojas mums, ir jāapstājas un jāsniedz viņam roka. Sarunā pamatos jāaprobežojas ar dažām frāzēm. Ja mums ir laiks un vēlēšanās ilgāk patērzēt, var doties uz priekšu līdzi ar gājējiem, lai nevienam nestāvētu ceļā.

Paziņam īsi jāpajautā: «Vai es jūs neaizkavēju?» Neviens jau neuzdrošināsies teikt: «Jā,» taču balss tonis ļaus viegli uzminēt, vai drīkst turpināt sarunu, vai ari labāk būs, ja iespējami ātrāk atvadīsimies.

Nebūsim uzbāzīgi un neuztiepsim paziņam savu sabiedrību nedz tad, kad viņš kur steidzas, nedz arī tad, kad dodas pastaigā. Uz ielas nesauksim viņu, visiem dzirdot, vārdā un, vēl ļaunāk, uzvārdā, neuzkliegsim arī: «Hallo!»

Vēloties pateikt dažas frāzes kādam, kas atrodas citu sabiedrībā, apturēsim viņu vienīgi sevišķas nepieciešamības gadījumā. Mūsu paziņam savukārt jāatvainojas tiem, ar kuriem viņš bijis kopā: «Atvainojiet, vienu acumirkli.»

Un tam patiešām jābūt acumirklim, bet, ja nu tas ieilgst, sarunu biedrs jāstāda priekšā tiem, kas gaida. Griežoties pie sveša garāmgājēja, lai pavaicātu, cik ir pulkstenis vai kur atrodas kāda iela, protams, nav jāstādās priekšā, taču jebkurā gadījumā pirmais vārds mūsu jautājumā būs «atvainojiet».

Svešu cilvēku uzrunāšana uz ielas, ko sauc ari par «uzmanības parādīšanu», nekādi nesaskan ar labas audzināšanas principiem. To var pieļaut vienīgi tajā gadījumā, ja to dara asprātīgi un… ja abām pusēm tas patīk.

Parasti mēdz uzrunāt vīrieši. Un jāiegaumē, ka pat tikko manāma koķetērija iedrošina pārgalvi. Toties, ja uzrunātās personas nostāja ir stingra un noteikta, tā vai nu vispār ignorē jebkurus viņai domātos vārdus, vai ari vajadzības gadījumā dod asu pretsparu, lai donžuāns atkāpjas.

«Esiet sveicināti!»

Ir pieņemts, ka uz jebkuru sveicienu jāatbild ar sveicienu. Jauks paradums ir kalnos vai laukos — tur cits citu sveicina gluži nepazīstami cilvēki.

Pilsētās parasti sasveicinās vienīgi paziņas; tas jādara arī tad, ja draudzīgās attiecības pārtrūkušas. Sieviete uz vīrieša sveicienu atbild ar galvas mājienu. Ja vīrietim galvā ir berete vai ari viņš ir kailu galvu, sveicinot viņš paloka galvu un viegli paklanās. Ja viņš valkā platmali vai cepuri, sasveicinoties viņam galvassega jāpaceļ un pieklājīgi jāpalokās.

Ir vērts atgādināt, ka ne visur cilvēki tieši tā sasveicinās. Anglosakši mēdz vienīgi palocīties, nesniedzot roku. Indieši saliek rokas kā lūgšanā un reizē ar galvu noliec arī ķermeņa augšdaļu. Maori paberžas ar deguniem. Eskimosi papliķē viens otram pa vaigiem, bet tibetietis ar labo roku apņem galvassegu, kreiso tur pie auss, it kā ieklausītos, bet, ja vēlas paradīt sevišķu labvēlību, izbāž turklāt vēl mēli, lai gan jāteic, ka mūsdienās arī šīs tautas aizvien vairāk pārņem eiropiešu tikumus.

Kurš sveicina pirmais?

Tas, kurš ir pieklājīgāks. Tuvi paziņas gan tam nepiešķir lielu nozīmi. Tomēr tradīcija liek vīrietim sveicināt pirmajam. Jaunieši, gan zēni, gan meitenes, pirmie sveicina pieaugušos. Ir tādi īpaši jutīgi cilvēki, kuri allaž gaida, lai sveicina viņus.

Vīrieša sveiciens

Dažs labs varbūt sacīs, ka tas ir tik vienkārši — vīrietim pasveicināt kādu. Viņš paceļ platmali, jatāda ir, un… Taču atcerieties vien, kā tikai jūs dzīvē neesat sveicināti! Un cik dažādi mēdz būt sveicieni!

Platmali paceļ apmēram trīs soļu atstatumā no paziņas, nevis viņa deguna priekšā. Nevajag to vicināt arī iztālēm, jo tas izskatās smieklīgi un pievērš garāmgājēju uzmanību. Platmale jāpaceļ mierīgi, pēc tam smaidot — nevis ar drūmu sejas izteiksmi — viegli jāpalokās. Paejot garām pasveicinātām personām, platmale atkal jāuzliek galvā.

Sveicinot cigarete vai pīpe neapšaubāmi jāizņem laukā no mutes, bet rokas — no mēteļa, bikšu vai svārku kabatām. Ja kādam rokas aizņemtas ar iepirkumiem, viņš var nenolikt tos zemē, lai paceltu platmali, bet tikai palocīties.

Kad jānoņem platmale? Vienmēr ieejot kādās mājās, iestādē, kafejnīcā vai restorānā, izstādē, slēgtās telpās u. tml. Un, protams, sveicinot kādu uz ielas. Atvadoties vispirms paceļ platmali, tad saņem sievietes pastiepto roku, kuru mirkli var paturēt savējā. Taču ne ilgi, jo var izveidoties neveikla situācija. Tas pats attiecas uz sirsnīgu rokas kratīšanu.
Patiesībā diezgan sarežģīti... Varbūt labāk vispār iztikt bez platmales, jo keponi ar nadziņu vai ausaines taču nav jāņem nost...

Sievietes sveiciens

Sievietes sveiciens ir pieklājīgs galvas mājiens. Labi audzināta sieviete turklāt izvēlas no sava «bagātā repertuāra» vienu smaidu draudzenei, citu viņas mātei un vēl gluži citu savam draugam. Ja kāds sveicinot ceļ degunu gaisā vai izturas ar izaicinošu nevērību, tas liecina par labu manieru trūkumu. Taču ir situācijas, kad sievietei uz sveicienu jāatbild ar iznīcinošu skatienu.

Jūs pasniedzat roku

Rokas sniegšana arī ir māksla, kas raksturo cilvēkus. Pārāk enerģisks rokasspiediens sagādā otram sāpes, pārāk gļēvs ir nepatīkams, tāpēc tam jābūt ciešam, neviltotam un sirsnīgam. Sarokojoties jāraugās acīs tam, ar kuru sasveicinās vai no kura atvadās.

Nekad nevajag sniegt rokasspiedienam divus pirkstus. Nedrīkst arī atraut izstiepto roku, ja pamana, ka otram roka netīra. Ja kādu pārsteidz negaidīts apmeklējums, viņam jāatvainojas, jānomazgā rokas un vienīgi tad jāsasveicinās Tas ir pareizāk, nekā slaucīt rokas priekšautā un sniegt otram savu apakšdelmu.