Kas slēpjas zem vārda «draudzība»?

Kas ir draudzība?

Mazliet padomājot, katrs no mums atbildēs, ka tās ir dziļas, godīgas, atklātas un uzticību rosinošas attiecības. Empīriski pētījumi rāda, ka tieši šādi vairums cilvēku iedomājas draudzību.

Vai draudzība arī ir mīlestība?

Draugs ir tas, kuram sagādā prieku darīt labu otram, viņš ir pārliecināts, ka otrs izjūt tieši to pašu. Katra māte vēl labu savam bērniņam un ir pārliecināta, ka arī bērns jūt to pašu pret viņu. To var teikt arī par tiem, kuri ir iemīlējušies, par brāļiem un māsām, kas izturas viens pret otru ar mīlestību. Kā jau sensenos laikos minējis Akvīnas Toms — mīlestība nozīmē darīt otru laimīgu.

Vai kolēģis arī ir draugs?

Ikdienas sarunās vārdam «draugs» ir tik daudz nozīmju. Ar to saprotam gan paziņu, gan kādu, pret kuru jūtam simpātijas. Dažreiz pat kaimiņus, kolēģus vai, īsāk sakot, visus, kuri mums kādā mērā ir tuvi.

Tomēr arī mūsdienās, gluži kā senos laikos, šim vārdam ir īpaša nozīme: draugs, ko mīlam, un kurš mīl mūs.

Bet nevajag jaukt dažādas lietas — labas attiecības ar draudzību.

Varbūt tā ir mīlestība?

Draudzību nav grūti atšķirt no virspusējām un lietišķām attiecībām. Tomēr nav viegli nodalīt draudzību no citām mīlestības formām. Piemēram, ar ko gan atšķiras draudzība no iemīlēšanās? Vienkāršāk ir ieraudzīt atšķirību starp draudzību un vecāku, ka arī brāļu un māsu mīlestību. Mēs par draugu bieži sakām: «Viņš man ir kā miesīgs brālis.» Draudzībā tiešām bieži var novērot tēva — dēla attiecību modeli.

Pastāv arī tādi draudzības modeļi, kad viens cenšas pakļaut otru, piesaistīt viņu sev. Bet vai tā maz ir draudzība? Un kā tad ar draudzīgo mīlestību?

Iemīlēšanās ir fakts, kas noticis kādā noteiktā brīdī, tas notiek līdzīgi zibens spērienam, kā atklājums. Bet draudzība par tādu nekļūst vienā mirklī. Tā rodas pēc vairākām tikšanās reizēm un pēc pamatīgākas iepazīšanās.

Liela vai maza?

Otrs, kas atšķir draudzību no iemīlēšanās, ir tas, ka nevar būt patiesa vai ne tik patiesa iemīlēšanās. Tā nedalās pakāpēs. Kad kāds saka: «Esmu iemīlējies!» — ar to ir izteikts viss, jo nevar iemīlēties stipri, ne tik stipri vai mazliet. Tā teikt — visu vai neko. Tai pat laikā draudzībai ir neskaitāmas attīstības stadijas un formas. Tā sākas ar mazumiņu un cenšas būt pati pilnība. Draudzība var būt maza, var būt liela un ļoti, ļoti liela.

Iemīlēšanās jau no paša pirmā mirkļa ir pati pilnība. Draudzība nepārtraukti tiecas uz pilnību. Kad runājam par draudzību, mums allaž pratā ir kāds ideāls, kāds utopisks sapnis.

Ciešanas?

Iemīlēšanās, tā ir kaislība. Un kaislībai līdzi vienmēr nāk ciešanas.

Draudzība, savukārt, cik viens spēj, cenšas izvairīties no ciešanām. Draugi vienmēr cenšas darīt visu, lai viņiem kopā būtu labi. Ja tas neizdodas, draugi šķiras vai ievēro distanci.

Vēl viena svarīga atšķirība starp draudzību un iemīlēšanos — cilvēks var iemīlēties, nesaņemot pretmīlestību. Taču nevar kļūt par draugu tam, kurš to nevēlas. Tiem, kuri ir iemīlējušies, ir ārkārtīgi grūti būt šķirtiem, tie ir smagi pārdzīvojumi, dažkārt pat jāiestāsta sev, ka tu ienīsti cilvēku, kuru patiesībā mīli. Taču draudzībā nav vietas ciešanām. Ja cenšos iestāstīt sev, ka ienīstu savu draugu, tad tas vairs nav mans draugs. Draudzība ir beigusies.

Draugs — reāla būtne. Mīļotais — ideāls

Iemīlējies cilvēks savu mīļoto redz ideālu. Tas it kā dubultojas: vienlaikus tā ir patiesa, reāla būtne, ko varam aplūkot, un tai pat laikā — kaut kas dievišķs, kam piemīt visas labās īpašības, kādas vien varam iedomāties. Mēs redzam tikai to, ko vēlamies redzēt. Mīlestība ir atklājums, kas ir spēcīgāks par mums. Bet draugu mēs redzam tādu, kāds tas ir patiesībā.

Dzīvojam un dažkārt nepadomājam — kas īsti mēs viens otram esam. Varbūt draugi, bet varbūt paziņas? Bet varbūt esam pamatīgi iemīlējušies un mānām sevi ar domu, ka esam «tikai» draugi?