/nginx/o/2018/07/16/9950473t1heb78.jpg)
Mēs taču parasti nojaušam, ka puisis kaut ko jūt pret mums, vai ne? Ja viņš tevi nesaista, tad, pirms sācis atklāti izrādīt simpātijas, centies pavēstīt, ka neesi brīva (vai arī — ka viņš tevi neinteresē). Tad tev nevajadzēs viņu tieši noraidīt (tā darīt ikvienam no mums būtu ārkārtīgi nepatīkami).
Protams, būt ievērotai ir glaimojoši, tomēr aizmirsti savu ego un atceries — arī puisim ir jūtas. Neiekvēlini viņu (pat mazdrusciņ) un esi tik laipna, cik vien iespējams. Ja esat nejauši paziņas un viņš nepārzina tavu situāciju, tad vienkāršākais (arī — laipnākais) veids, kā atrunāties, ir teikt: «Paldies, bet, liekas, manam puisim diez ko nepatiktu, ja es satiktos ar citu.»
Ja puisis ir normāls, tikai tev nepatīk un uz taviem mājieniem nereaģē, tad noliec viņu pie vietas ātri un vienkārši, sakot: «Paldies, man ir citi plāni. Ceru, ka tu tomēr šonakt labi izklaidēsies.» Ja viņš neliekas mierā vai piezvana atkal, esi nepiekāpīga: «Paldies, bet es nevaru atnākt» — un ātri atvadies vai pat izej no istabas.
Ja esi pārliecināta, ka tev par šo cilvēku nekad neradīsies interese, labāk atsaki uzreiz, nevis, žēlojot viņu, tomēr dodies uz randiņu. Iznākumā jūs tikai pavadīsiet nepatīkamu vakaru, un vēlāk viņš tev droši vien vienalga būs jāatraida.
Zini, kā gāja man? Biju tik gļēva, ka piekritu satikties ar uzbāzīgu, muskuļotu milzeni, kuram gan nebija nekādas vainas, izņemot to, ka viņš nebija manā gaumē. Nakts vidū es tik izmisīgi gribēju tikt prom, ka, tici vai ne, izdvesu: «Ai! Es laikam uz pannas atstāju cepamies desu! Man nu jāiet!» — un metos ārā no istabas.
Tas bija galīgi garām, pati zinu...