/nginx/o/2018/07/16/9884883t1ha20e.jpg)
Ja senās Eiropas teritorijas pagāni, cik mums zināms, vasaras saulgriežus uzskatīja par dižiem uguns svētkiem, kuru svinēšanas pēdas ir saglabājušās daudzās mūsdienu tautās, tad visai saprātīgi būtu pieļaut, ka līdzīgi rituāli tika ievēroti arī ziemas saulgriežu laikā.
Vasaras un ziemas saulgriežu laiks ir būtisks pagrieziena punkts saules redzamajā kustībā; tāpēc, no senā cilvēka redzes viedokļa, bija dabiski šajās dienās, kad dižā spīdekļa uguns un karstums sāk mazināties vai — pretēji — pieņemties spēkā, uz zemes aizdedzināt uguņus.
Mūsdienu, jau kristīgajā, pasaulē ziemas saulgriežu uguns svētki savu pastāvēšanu turpina Ziemassvētku pagales vai bluķa vilkšanas paražās.
Šī paraža bija plaši izplatīta tagadējās Eiropas teritorijā, bet vairāk par visu tā plauka Anglijā, Francijā, kā arī slāvu vidū, vismaz lielākā fiksēto ziņu daļa saistās tieši ar šīm valstīm.
Arheologs Džons Brends jau sen pierādīja, ka tā saucamā Ziemassvētku pagale bija vasaras saulgriežu ugunskura dubultnieks, kuru auksto un bargo laikapstākļu dēļ dedzināja nevis ārā, bet mājās. Ar Ziemassvētku pagales dedzināšanu saistītas daudzas māņticības, kur skaidri saskatāms to pagāniskais sākums.
Vasaras un ziemas saulgrieži bija uguns svētki, tomēr nepieciešamība ziemas svētkus svinēt mājās padarīja tos par privātām ģimenes svinībām, kas ir kontrasts vasaras saulgriežu svinēšanas publiskajam raksturam, kad ļaudis pulcējās atvērtās vietās vai uz paaugstinājuma, kopīgi aizdedzinot milzīgu ugunskuru un visiem ap to dejojot.
Senā Ziemassvētku pagales paraža saglabājās centrālajā Vācijā aptuveni līdz 19. gadsimta vidum. Tā Zīgas un Lajas upes ielejas iedzīvotāji Ziemassvētku pagali, smago ozolu bluķi, lika pavardā, kur tā palēnām sadega. Kad nākamajā gadā ugunskura vietā lika jaunu pagali, vecās pagales paliekas saberza pulverī un divpadsmit nakšu laikā kaisīja pār tīrumiem, uzskatot, ka tas sekmēs vārpu augšanu. Dažās Vestfāles vietās eksistēja paraža izņemt Ziemassvētku pagali no uguns, līdzko tā nedaudz apogļosies. Kad sākās negaiss, pagali no jauna piesardzīgi lika ugunī. Pastāvēja ticējums, ka mājā, kurā deg Ziemassvētku pagale, zibens neiespers.
Dažās Francijas provincēs, īpaši Provansā, Ziemassvētku pagales paraža tika piekopta visai ilgu laiku. 17. gadsimtā kāds franču autors nosoda kā aizspriedumu «ticību tam, ka Ziemassvētku pagale vai Ziemassvētku apdegušais koks (kuru liek pavardā Ziemassvētku priekšvakarā, bet pēc tam apdegušu paliek zem gultas, katru dienu uz īsu laiku ieliekot atkal ugunī, un tā līdz pat Dieva parādīšanās svētkiem) var uz veselu gadu pasargāt māju no ugunsgrēka un zibens, un vēl — pasargāt kājas no apsaldēšanas. Cilvēki ticēja, ka šī pagale var izdziedināt lopus no daudzām slimībām un ka ūdens, kurā tika iegremdēts šā koka gabals, dots govīm dzeršanai, palīdz tām būt auglīgām, kā arī pelni no šīs pagales, ja tos izmētā pa tīrumiem, pasargā labību.
Dažās Flandrijas un Francijas vietās Ziemassvētku pagales atliekas pastāvīgi glabājās mājās, zem gultas, kā aizsardzības līdzeklis no zibens.
Anglijā valdīja līdzīgas paražas un ticējumi saistībā ar Ziemassvētku pagali. Džons Brends rakstīja: Ziemassvētku priekšvakarā «mūsu sentēvi aizdedzināja neparastu izmēru sveces, kuras dēvēja par Ziemassvētku svecēm, ugunī lika koka pagali, kuru sauca par Ziemassvētku bluķi, lai apgaismotu māju un, tā teikt, pārvērstu nakti dienā». Eksistēja veca paraža aizdedzināt Ziemassvētku pagali no iepriekšējā gada pagales, kuras atliekas ar šo mērķi saglabājās visa gada garumā.
Mājas iemītniekiem, kur šo paražu ievēroja, ļaunums nevarēja nodarīt nekādu kaitējumu. Tika uzskatīts, ka pagales atliekas tāpat aizsargā māju no uguns un zibens.
Mūsdienās Ziemassvētku pagales ienešanas rituāls saglabājies pie dienvidu slāviem, īpaši serbiem, kas tiek darīts ar lielu svinīgumu. Par pagali šeit parasti kalpo ozola bluķēns (dažbrīd olīvkoka vai arī dižskābarža). Šie cilvēki tic, ka saimniekiem būs tik daudz teļu, jēru, sivēnu un kazlēnu, cik dzirksteļu izsitīsies no degošās pagales. Daži iznes pagales gabalu tīrumos, lai aizsargātu tos no krusas. Albānijā līdz mūsdienām tiek ievērota paraža dedzināt Ziemassvētku pagali, kuras pelnus pēc tam izmētāja pa tīrumiem, lai tā kļūtu auglīgāka.
Gucuļi — slāvu tauta, kas dzīvo Karpatos, — Ziemassvētku priekšvakarā (pēc vecā stila) aizdedzina uguni ar koka gabalu berzi un cenšas to uzturēt līdz kristību priekšvakaram.
Tas ir apbrīnojami, cik plaši bija izplatīta ticība tam, ka dedzinātās Ziemassvētku pagales atliekas, ja glabā tās gadiem ilgi, ir apveltītas ar spēju pasargāt māju no uguns un jo īpaši no zibens spēriena. Tā kā Ziemassvētku pagale bieži bija no ozola, var uzskatīt, ka šī paraža ir sena āriešu ticējuma palieka, kura saistīja ozolu ar pērkona dievu.