Tad, kad neklājas pārāk viegli, ir ļoti veldzējoši satikt un parunāties ar pozitīvi noskaņotu cilvēku. Nē, TV dīva Baiba Sipeniece nebūt nesirgst ar idiotisku optimismu, tomēr viņa spēj paraudzīties uz lietām no pareizās — darbīgās un apņēmīgās puses.
Sipeniece nenolaiž rokas
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
«Es nevaru tagad uzsaukt cilvēkiem — hei, nu visi kopā tagad uzsmaidām un visam atmetam ar roku — tādi cilvēki, kā, piemēram, vīrs un sieva, kas abi šobrīd bez darba palikuši, to diez vai sapratīs. Man pašai ir svarīgs tikai tas, ja mani tuvinieki ir dzīvi un veseli — ja tas tā ir, nu tad tiešām ir grēks par kaut ko sūdzēties.»
Zina, kā izdzīvot
«Cilvēkam, lai viņš izdzīvotu, nevajag daudz. Un to, kas nepieciešams, viņš, ja vien ir čakls, var sev sarūpēt. Es te nerunāju par vecajiem un nevarīgajiem cilvēkiem, bet par tiem spēka gados, kas var nodrošināt sev gan jumtu virs galvas, gan maizi uz galda. Es esmu redzējusi ļoti turīgus un tomēr ļoti nelaimīgus cilvēkus, tātad tas nav ideālais laimes komplekts — ja cilvēks ir ļoti bagāts, visbiežāk viņš nav laimīgs. Vismaz man tā ir nācies novērot. Es nezinu, kas tur ir par kompleksu apakšā. Absolūti laimīgs cilvēks nav iejūgts tajā sistēmā, kad nauda dzen naudu un ir lielas bailes pazaudēt to kopā ar savu statusu. Vai bailes neiekļūt miljonāru sarakstā, palikt aiz strīpas, jo tev nav jaunākais «Lexus» modelis... Normāliem cilvēkiem visa tā nav, un viņi arī ir atbrīvoti no šīm bailēm. Jā, arī man ir savas bailes, kuras gribētos atstāt vecajā gadā — kā jebkura māte es baidos par savu bērnu veselību un drošību. Tās ir vienīgās bailes, kuras man patiešām reizēm uznāk. Bet par visu pārējo... Es nevarētu teikt, ka esmu ārkārtīgi gudra, tomēr pietiekami, lai jebkuros apstākļos izdomātu, ko dot ģimenei ēst, un izdomātu, kā izdzīvot.»
Svētki un diēta
Kā Sipenieces ģimene svinēs šos Ziemassvētkus? Vai svētku galdu klājot, ar visu jātiek galā Baibai vienai? «Mums ir ļoti liela ģimene, un tad mēs sadalām tos darbus. Uz galda noteikti jābūt tādiem Ziemassvētku atribūtiem kā piparkūkas — tās es gan pati cepu, gan pērku, bet tas nu tā... Es tiešām nevaru lepoties, ka esmu ārkārtīgi liela kulināre. Es varu uztaisīt viesības 14 cilvēkiem, tas gan, man pat tas patīk, ja visi radi sanāk ciemos, tad ar prieku! Bet es neteiktu, ka manas dzīves mērķis ir taisīt visu pašas rokām — visu nosaka laiks un aizņemtība. Turklāt es domāju, ka svētki un diētas ir savienojami jēdzieni — ja cilvēks ir nopietni nolēmis cīnīties ar savu lieko svaru, man liekas, ka svētki nevarētu būt šķērslis. Jo diēta jau notiek galvā. Man pašai, godīgi sakot, tā vairāku dienu sēdēšana pie galda ir ļoti nogurdinoša. Ir pilnīgi normāli teikt: «Paldies, tas viss noteikti ir ļoti garšīgi, bet to visu es ēdīšu nākamgad.» Un, ja cilvēki ir normāli, viņi neuzbāzīsies un nepārmetīs. Man vispār liekas — ja cilvēks uzbāžas ar saviem ēdieniem, tas ir nepieklājīgi. Jā, man rados ir veci cilvēki, kas piedzīvojuši karu un badu, un viņiem vienkārši ir savādāka attieksme pret ēdienu. Viņi joprojām uzskata, ka tikai kārtīgi pieēdies cilvēks ir laimīgs cilvēks un ka ir pamatīgi jāsaēdas, jo nezini, kas būs rīt. Tā ir gluži saprotama filozofija. Lūk, kad viņi sāk ieslēgt to savu — ēdiet, ēdiet, to es vēl saprotu, bet, kad es aizeju pie saviem vienaudžiem un tie arī visu laiku kliedz — ēdiet, ēdiet, tad tas ir vienkārši nepieklājīgi. Jo, ja cilvēks vienreiz pasaka, ka negrib, tad acīmredzot tam ir kaut kādi iemesli. Tāpēc, ja galds nav piekrauts ar visādiem speķiem un nelūst no ēdieniem, es nebūt neuzskatu, ka tas ir nabadzīgs! Ziemassvētkos nevajag nēģus un austeres uz galda, bet pīrāgus var izcept par pieciem latiem, un diži vairāk nevajag.»
«Kiļkas» tomātu mērcē
Pēdējā laika populāro teicienu — «krīzes nav, tā ir tikai tavā galvā», šķiet, atbalsta arī Baiba: «Man jau liekas, ka tādu krīzi, kādā mēs uzaugām, mēs vairs nekad nepiedzīvosim! Tie bija smagie 70. gadi, kad veikalos varēja dabūt «kiļkas» tomātu mērcē, un tad vēl varbūt paveicās, ja bija. Un tomēr es neatceros, ka mēs jebkad sēdētu mājās pie tukša galda, nekad! Lūk, tā bija krīze, bet ko mēs te tagad runājam — kāda krīze vispār?! To, ka graudus no sēnalām attīra, to jau nesauc par krīzi! Kāpēc vispār cilvēkus tik nenormāli biedē un sēj tautā bailes, tā vietā, lai dotu normālus padomus, kā rīkoties? Es saprotu, ka daļai būs smagi, varbūt arī man, es nezinu, kā tur viss izvērsīsies, bet es taču negrasos ar to sistēmu krist uz nerviem un biedēt visus — tie vislielākie kliedzēji visbiežāk ir cilvēki, kuriem ir vismazākais iemesls to darīt. Ir jāsaprot, ka tas nav ne karš, ne masu iznīcināšanas pasākums, vienkārši būs bišķiņ savādāki laiki, un tas arī viss. Es ceru, ka mēs iztiksim bez lieliem upuriem. To, kuru man ir patiešām žēl, ir tie vecie cilvēki, bet tā jau ir cita tēma...»
Truši uz balkona
Dzīve mainās, tas nu ir acīmredzami. Vai tas ir gana labs iemesls, lai saliedētos ģimenes locekļi un sāktu viens otram palīdzēt? «Es iesaku katrai ģimenei vienkārši sanākt kopā vienā normālā darba dienā un izrunāt visu, ko un kā darīt tālāk, — svētkos gan par to labāk nedomāt un nerunāt, kur nu vēl žēloties cits citam, vienkārši normāli svinēt. Pat Sibīrijā svinēja Ziemassvētkus, un vēl daudz briesmīgākās vietās. Gan Ziemassvētkus, gan Jāņus, gan Dziesmusvētkus. Es domāju — ja jau tur cilvēki varēja saņemties un kaut ko tamlīdzīgu veikt, kas tad mums te kaiš?! Nu, nekas nekaiš! Tikai varbūt neņemt desmito mašīnu uz līzinga! Bet tā būs laba mācība nākamām paaudzēm — nu nevar ņemt kredītus bezjēgā. Es neesmu ekonomiski izglītota, bet es zinu, ka kredītu ņemt, lai uzceltu savu labklājību, ir pēdējais idiotisms. Bet es negribu būt soģis... Nu ko, nu stādīsim tagad kartupeļus! Sarunāsim ar radiem laukos, ka viņi mums cūkas izaudzēs, bet mēs viņiem dosim pretī kaut ko, ko Rīgā varam dabūt. Un kartupeļus taču iestādīt ir elementāri! Ja kāds nezina, lai man piezvana, es izstāstīšu! Es varu arī gaili un vistu nokaut, ja vajag! Protams, to darīt ir nepatīkami, bet, ja man jāpabaro ģimene, es to varu. Ar latvāņiem pilni lauki aizauguši — ja esi normāls cilvēks, ņem zemi, ar, sēj un pļauj — dari, ko gribi! Te tiešām vajag rīcības plānu, nevis kaukšanas partitūru. Man varbūt tie spriedumi ir ļoti kategoriski, bet ir cilvēkam jāsaņemas arī kaut kādā nezināmā situācijā, jāsakopo sevī spēki un jāsaprot, kas ir jādara. Nu, vai mums nepietiks naudas pārtikai? Nu, to taču gala beigās var arī izaudzēt. Trušus audzināt uz balkona — būs gaļai un pižikiem... Ir taču piemēri visādi! Un nākamreiz, kad cilvēki ies uz vēlēšanām, varbūt pirms tam padomās, ko dara.»