Kurš iekaros Rīgas rāti?

Rīga ar apmēram 600 miljonu latu lielo budžetu, iespējām ietekmīgos amatos iekārtot savējos un īstenot partiju intereses ir tiešām gards kumoss, lai arī kā politiķi censtos aizbildināties ar saimniecisko interešu ievērošanu. Līdz šim nav pagājis ilgs laiks, līdz vēlēšanās uzvarējušo partiju «āža kāja» izlien ārā. Tāpēc ir tikai loģisks jautājums, kurš iekaros Rīgas rāti 2009. gada 6. jūnijā, kad notiks pašvaldību vēlēšanas Latvijā?

Krievi nenāk, nāk sociāldemokrāti

Tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centra SKDS direktors Arnis Kaktiņš saka — tā dēvētajām krievu partijām ir spēcīgs atbalsts un labas izredzes. Politiskās apvienības «Saskaņas centrs» valdes priekšsēdētājs Nils Ušakovs var būt apmierināts — «Saskaņas centram» pirmā vieta reitingos stabila jau vairāk nekā gadu. Vai tas nozīmē, ka jāreanimē kādreizējais biedējošais sauklis «Krievi nāk!»? N. Ušakovs norāda, ka «zināma daļa latviešu vēlētāju pieslejas sociāldemokrātiskām idejām», tāpēc attiecībā uz «Saskaņas centru» nevarētu teikt — krievu partija, bet gan sociāldemokrātiska partija. «Saskaņas centra» mērķis ir izveidot starpetnisku koalīcijas spēku savienību, kas atbalsta sociāldemokrātiskas vērtības. Ar ko mēs kopā ietu? Pirmkārt, būtu ieinteresēti strādāt kopā ar LPP/LC, arī viņi tādu interesi ir izrādījuši, un mums ir līdzīgas idejas. Otrkārt, ar sociāldemokrātiem, jo ir kopīgas ideoloģiskas vērtības, bet tik tālu, cik būs atbalsts mūsu idejām. Treškārt, ar pārējām partijām, izejot no viņu skatījuma uz konkrētiem jautājumiem,» uzskaita N. Ušakovs. Protams, viņš nenoliedz, ka etniskais filtrs, kad vēlētāji balso pēc savas kopienas (latvieši — krievvalodīgie) principa, Latvijā pastāvējis un ir joprojām. «Ceram, ka nākamo vēlēšanu laikā varēsim lauzt stereotipu, kad ievēlē pēc tautības, nevis pēc profesionalitātes,» piebilst N. Ušakovs. A. Kaktiņš piebilst, ka Latvijā vēlētājiem būtiskāk ir nevis noskaidrot, kurš ir opozīcijā vai pozīcijā, bet kuras «kopienas» intereses aizstāv.

Politologs Filips Rajevskis vērtē: «Saskaņas centrs» — vismazāk tas ir jautājums par «krievu partiju»! Rīgā vēlēšanās mērenāk vērtē partijas piederību, bet vairāk skatās uz saimniecisko darbību. Ja šeit mēģinās iebarot ideoloģiskas lietas, piemēram, valodu vai pilsonības jautājumu, tad vēlētāju ar to nenopirks. Taču krievu vēlētājiem ir asāka izjūta par saimnieciskām lietām, latvieši ir emocionālāki.» Uz jautājumu, kas nonāks pie varas Rīgā, F. Rajevskis atbild — ja latviešiem būs klaji nepieņemams kāds kandidāts, viņi par to nebalsos. Savukārt, ja sarakstā būs nelatvietis, bet latviešu vēlētājiem viņš šķitīs tīkams, viņi sacīs «jā». Pret kādreizējo vicemēru Sergeju Dolgopolovu un arī N. Ušakovu valsts pamatnācijai būtisku pretenziju neesot.

Ko dara un sola citi?

Pirmsvēlēšanu kašķis Rātsnamā jau sācies. LPP/LC pirms pašvaldību vēlēšanām mēģina pārvilināt citu partiju deputātus, intervijā laikrakstam «Neatkarīgā Rīta Avīze» sūkstījies domes priekšsēdētāja vietnieks, Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) priekšsēdētājs Jānis Dinevičs. Viņš gan uzskata, ka pašvaldību vēlēšanās nākamgad nebūs «milzīgas neprognozējamas revolūcijas». Maijā J. Dinevičs sacījis, ka LSDSP cer uz lielāku pārstāvniecību nākamajā Rīgas domē. Jāatgādina, ka 2005. gada pašvaldību vēlēšanās par LSDSP nobalsoja 5,13% vēlētāju (septiņi deputātu mandāti). Pēc tam vairāki deputāti no frakcijas izstājās, bet to saglabāt palīdzēja Modris Lujāns un Marika Žuravļova, kuri «pārbēga» no apvienības «Dzimtene» /Latvijas Sociālistiskās partijas. Tiek solīts, ka pateicībā par to viņi varēs startēt arī 2009. gada vēlēšanās. Sadarboties ar apvienību «Dzimtene» sociāldemokrāti neplānojot, toties gribētu veidot kopīgu deputātu kandidātu sarakstu ar Zaļo un zemnieku savienību. «Zaļie zemnieki» principā neiebilst, tomēr piesardzīgi bilst, ka skatīšoties, kurš būšot spēcīgāks sadarbības partneris. Iespējams, apvienība «Tēvzemei un Brīvībai» (TB/LNNK) vai LPP/LC. Arī J. Dinevičs negrasās noliegt «Saskaņas centra» panākumus, pieļaujot, ka nākamajā domē koalīcija varētu grupēties ap šo apvienību.

Arī TB/LNNK domes sēdē izskanējuši pārmetumi par divkosīgo partijas darbošanos Rīgas domē, kura pamatā ir uztraukums par kreiso politisko spēku uzvaras gājienu. «Ir jau labi teikt, ka TB/LNNK nekad nesadarbosies ar «Saskaņas centru», bet Rīgas domē pastarpinātā veidā šī sadarbība ir notikusi,» aizrādījis partijas pārstāvis Einārs Cilinskis. Viņš uzskaitījis arī citus «tēvzemiešu» grēka darbus, kas varētu nepatikt vēlētājiem: nespēju samazināt Rīgas domes aparātu un tikt galā ar negodīgiem ierēdņiem. E. Cilinskis nosaucis vārdā ierēdņus, kuru dēļ vēlētāji varētu nebalsot par labējām partijām, piemēram, Kurzemes rajona izpilddirektora vietniece Jeļena Baumane, Sporta pārvaldes priekšnieks Kārlis Vilerušs un Īpašuma departamenta direktora vietnieks Oļegs Burovs, no kuriem Rīgas domes priekšsēdētājs Jānis Birks (TB/LNNK) nevarot atbrīvoties, jo viņus atbalstot koalīcijas partneri. Ko šobrīd grib «tēvzemieši»? Jāni Birku kā Rīgas mēra kandidātu un koalīciju kopā ar «Jauno laiku» un «Sabiedrību citai politikai». Varbūt varētu mest kauliņus kopā arī ar «Pilsonisko savienību», par spīti tam, ka šīs partijas Rīgas mēra amata kandidāts Ģirts Valdis Kristovskis bijis skarbs — viņš neredzot TB/LNNK kā politiskā spēka nākotni. «Tēvzemieši» grib būt pozīcijā, tāpēc pragmatiski izskaitļojuši, ka viņiem nāksies sadzīvot arī ar tādam partijām, ar kurām politiskā «platforma» nesaskan.

Kam dos, kam nedos...

Ne vienmēr ir prātīgi cerēt uz to, ka vislabākais politikā ir tā dēvētais savienoto trauku princips, kad pie varas Saeimā un Rīgā ir vieni un tie paši spēki un tāpēc galvaspilsētai ir vienkāršāk īstenot apjomīgus projektus (ne tikai divdomīgā, bet tiešām pozitīvā nozīmē). Pietiks ar dažiem piemēriem, kas diemžēl apstiprina likumsakarības. Kad Rīgas domes koalīcijā un pie varas Saeimā bija Tautas partija, tieši Aigara Kalvīša valdība uzņēmumam «Rīgas satiksme» «nogrieza» Eiropas fondu finansējumu transporta infrastruktūras attīstībai. Nav lietderīgi tagad diskutēt par to, vai mums vajadzīgs zemās grīdas tramvajs, stāsts ir par naudu un valstsvīru politisko domāšanu. Īsos vārdos: valdība savulaik neiekļāva šo ieceri projektu sarakstā, kam paredzēts Eiropas reģionālā attīstības fonda līdzfinansējums (Rīga cerēja saņemt 35 miljonus latu). Līdz ar to projekta pirmās kārtas īstenošana iekavējās. Toties par Eiropas naudu tika sākta elektrovilcienu vagonu modernizācija...

F. Rajevskis vērtē: «Tautas partijai bija svarīgāk veidot savu politiku ārpus Rīgas, tā par nacionālo līmeni domāja vairāk nekā par vietējo — kā gūt pēc iespējas lielāku politisko atbalstu vietējās pašvaldībās. Tāpēc Rīgā notiekošais nav svarīgs. Vai Rīga ir svarīga Latvijai? Lūk, jautājums! Vieni teiks «jā», bet daudzviet Latvijā pateiks «nē».» Politologs arī atgādina, ka sociāldemokrātu laikā Rīgā nebija pozīcijas nacionālajā līmenī un tad pilsētas tēviem bija ļoti grūti kaut ko panākt. Te nu ir vietā atgādināt Dienvidu tiltu un to, kas notiek, ja pie varas Rīgā nonāk «nepareizā» partija. Kad pilsētas domes priekšsēdētājs bija sociāldemokrāts Gundars Bojārs, valstī valdīja partija «Jaunais laiks». Tās vadītājs Einars Repše nevarēja nezināt, kāpēc valdība Rīgai neļāva tikt pie Eiropas naudas Dienvidu tilta projektam. Nedaudz vēstures: 2005. gada jūnijā (tad tika parakstīts līgums par Dienvidu tilta būvniecības finansēšanu) otrās kārtas būvniecībai bija paredzēts tērēt 58,95 miljonus latu. Smieklīgi, vai ne, ja tagad runā par 600 miljoniem latu! Velti Latvijas Pašvaldību savienības vadītājs Andris Jaunsleinis, runājot par 2008. gada naudas sadalījumu, apelēja pie ministru sirdsapziņas: «Rīga tika politiski apdalīta pēdējos gados. Dienvidu tilta būvniecībā Rīga tika nostādīta bezizejas situācijā bez Kohēzijas, Eiropas Rekonstrukcijas un attīstības fonda un bez valsts budžeta līdzekļiem.» «Jaunais laiks» uzskatīja, ka labāk ir Rīgai ieriebt. A. Kaktiņš tādu rīcību dēvē par spilgtu piemēru, kā politiskās intereses prevalē pār valstiskajām. «Partijas savu politisko cīņu rezultātā rada situācijas, kad cietēja ir sabiedrība. Tam tā nevajadzētu būt. Politiķiem jābūt valstsvīriem pēc domāšanas un jāaizstāv valsts intereses, nevis jācīnās,» uzsver A. Kaktiņš. Aizmirstot visas objektīvās prognozes, iedomāsimies, ka pēc četriem, pieciem, sešiem gadiem, kad būs jāsāk atmaksāt tilta būvniecībai ņemtā nauda ar visiem milzīgajiem procentiem, pie varas domē atkal būs «Jaunais laiks»! Uz kuru tad šis politiskais spēks rādīs ar pirkstu, noveļot vainu?

Atgriežoties pie savienoto trauku principa, der atcerēties, ka bija taču neilgs brītiņš, kad valdībā un Rīgas domē spicē bija «Jaunais laiks». Varētu domāt, ka šajā laikā pilsēta uzplauka. Tomēr ne, jo politiskās kaislības izmeta no krēsla toreizējo «jaunlaicēnu», Rīgas galvu Aivaru Aksenoku, un, kā liecina SKDS pētījums (skat. grafiku), viņa laikā domes reitings diezgan stabili turējās ar mīnusa zīmi.

Kas sagaida «jaunos sociāldemokrātus»?

Ja Rīgā vinnēs «Saskaņas centrs», kas sagaida šo partiju un tās sabiedrotos, jo, visticamāk, valdība «kreisa» nekļūs? (Vismaz kādu laiku.) F. Rajevskis saka: «Ja «Saskaņas centrs» Rīgā paliks opozīcijā saistībā ar valdību, būs tā pati problēma, kas sociāldemokrātu laikā. Taču, ja būs stipra opozīcijas partija, tā vienalga būs ietekmīga lēmumu pieņemšanā.» N. Ušakovs par to neuztraucas, viņaprāt, problēma ir tad, ja valdība atbalsta tikai savus koalīcijas pārstāvjus, kā rezultātā «viena pilsēta grimst zeltā, bet cita — nabadzībā». «Tas nav pareizi, tas ir demokrātijas trūkums,» viņš saka. Kā to novērst? «Lai cilvēki apdomīgāk balso un šādu sistēmu neveido tālāk. Mūsu atbildība ir informēt vēlētājus par trūkumiem sistēmā.»

www.politika.lv

Runājot par nosacīto dalījumu krievu un latviešu partijās, pēc 2005. gada pašvaldību vēlēšanām atskanēja tieši tādi teksti kā «latviešu dome, krievu dome». Lai ko domātu un runātu politologi, vēlētāji ievēro kultūretnisko principu, nevis partiju «platformas» u. tml. Tāpēc arī sociāldemokrāti saņēma pārmetumus par «brāļošanos ar krieviem» (domē koalīciju izveidoja LSDSP un PCTVL). Šāds, lūk, ir fons 2009. gada pašvaldību vēlēšanām, kurās uzvaru prognozē «kreisajiem».

Nāks arī jaunie glābēji

A. Kaktiņš analizē, ka Latvijā vēlēšanās svārsts svārstījies prolatvisko partiju vidū, nevis jau minētajā amplitūdā opozīcija — pozīcija. Cīkstiņš izvērties starp vecajiem politiskajiem spēkiem un kādu jauno glābējpartiju. Arī nākamgad tāda izgriezīs krūti pretim politiskajiem spēkiem — ilgdzīvotājiem. Viņš rezumē, ka tradicionālais svārsta princips Latvijā nekad nav strādājis un arī nesāks darboties.

Ko saka vēlētāji?

Jā, starp citu, ko par to visu varētu domāt rīdzinieki, no kuru balsīm būs atkarīga varas maiņa pilsētā? 2001. vai 2005. gada pašvaldību vēlēšanas, visticamāk, viņiem būs tāla pagātne. «Vidēji statistiski vietēju skandālu cilvēks aizmirst trīs mēnešu laikā,» informē A. Kaktiņš. Viņš turpina: «Latvijā var runāt vēl par kādu fenomenu. Diemžēl plašās koalīciju valdības liedz saprast, no kura politiskā spēka vēlētājam prasīt atbildību. Mērs vai premjers ir simbols, kas maksā ar savu personisko popularitāti.» Šā iemesla dēļ partiju svarīgākie vīri nebūt neraujas tieši uz domes vadītāja amatu, jo negribas uzņemties arī neko daudz neizsakošo politisko atbildību. Savukārt domes komitejas (vismaz dažas) ir tik ietekmīgas, ka par to vadīšanu gan izraisās itin krāšņas batālijas.

Jāpiekrīt F. Rajevskim, kurš minējis, ka rīdzinieki vairāk vērtē pilsētas deputātu saimniecisko darbību un ievēlē cilvēkus, kurus pazīst un kam ir kontakts ar vēlētājiem (kas šīs vēlēšanas atšķir no nacionālajām). Lieku reizi jānorāda uz dažādu domes sasaukumu reitingu grafiku, kurā uzskatāmi vērojams, cik «populāra» bijusi A. Aksenoka un J. Birka vadītā pašvaldība, kad iedzīvotāji tā arī nav sagaidījuši tik tiešām reālu labumu, nevis solījumus. Patīk vai ne, bet jau minētais grafiks liecina, ka pilsētas iedzīvotāji vislabāk novērtējuši to pašu sociāldemokrātu G. Bojāru.

Vēlreiz atgriežoties pie plašo koalīciju fenomena, jācitē A. Kaktiņš: «Tikko kaut kas labs paveikts, visi koalīcijā saka — mēs to izdarījām! Kad gadījusies neveiksme, tad vainu noveļ cits uz citu un rāda ar pirkstiem. Vēlētājs nesaprot, kurš vainīgs.» Tieši tā! Kad RB jautāja, kura partija uzņemsies atbildību par lokano Dienvidu tiltu, neatradās neviena drosminiece. «Tāda ir Latvijas situācija, ka nav kam prasīt politisko atbildību,» atzīst A. Kaktiņš. «Dienvidu tilta piemērs liecina par absolūtu ilgtermiņa domāšanas un plānošanas trūkumu domes politiķu aprindās. «Dzīvo no vēlēšanām līdz vēlēšanām un domā, kā pārcietīs nākamās vēlēšanas. Tāpēc nav problēmu nogremdēt vienu projektu, jo nez vai pēc septiņiem astoņiem gadiem būs pie varas,» politisko spēku vērtējumā skarbs ir A. Kaktiņš.