Kurusova intīmi

Nākamajā gadā daudzas izredzētas personas atkal varēs priecāties par fotomākslinieka Sergeja Kondrašina gadskārtējo personisko projektu, proti — māksliniecisko kalendāru, pēc skaita nu jau ceturto. Iepriekšējo gadu fotodarba rezultātā savu nolikto laiku pie sienas «karājās» gan Linda Leen, Jana Kay, Agnese Zeltiņa, Vita Vārpiņa, Baiba Ripa, gan Elza Leimane, Anna Lieckalniņa, Maija Silova un citas daiļas un pazīstamas dāmas. Taču kas to būtu domājis, ka drošā dejotāja un pirātmeitene Aleksandra šoreiz izrādīsies bikla un kautrīga? «Sākumā es nepiekritu, jo zināju, ka tā ir erotiskā fotosesija,» atceras Aleksandra. «Esmu diezgan kautrīga meitene... Sergejs ar sievu Bogdanu teica — nu, satiksimies, parunāsim! Būs tā, kā pati gribēsi! Parādīja man bildes, kur arī Maija Silova pagājušogad bildējusies, un tur neko tā īsti nevarēja redzēt. Tā es arī piekritu!»

Tikai krabji un kaijas

Tas bija aptuveni septembra sākums, kad Aleksandra kopā ar grima mākslinieci atlidoja uz Portugāli. «Mēs dzīvojām pie paša okeāna,» sajūsmināti atceras Aleksandra. «Sergejs mūs sagaidīja lidostā un ar savu mašīnu aizveda līdz vietai, kur notika fotosesija, — kādu divu stundu attālumā no Lisabonas. Dzīvojām atsevišķā mājiņā, neviens cits tur nerādījās. Apmēram divu kilometru augstumā virs jūras līmeņa, nekādu cilvēku, tikai krabju un putnu pēdas. Mūsu māja bija vienīgā cilvēku mītne, kas atradās tajā krastā. Vienu pašu reizi tikai parādījās saimniece, un vēl kāds zvejnieks apciemoja, tas arī viss. Fotografēšana ilga piecas dienas. Nebija jau tā, ka cēlāmies piecos no rīta — katrs cēlās, kā nu sanāca. Man modinātājs bija noregulēts uz astoņiem, un saulainās dienās es tā arī cēlos, un nevis lai bildētos, bet lai pasauļoties — kā lai neizmanto 28 grādus! Bet, ja nebija saulītes, turpināju gulēt līdz kādiem desmitiem.»

Caur ērkšķiem pie zvaigznēm

«Katru dienu fotografējāmies citā vietā — bija arī grūti brīži. Vienu dienu bija ļoti auksts, es pat drebēju, un man piedevām bija klepus, bet tur tas pastiprinājās. Klepoju joprojām, bet tas jau nekas, tagad ir labāk. Pūta stiprs vējš, saules nebija. Tā kā es gandrīz nemaz nelietoju alkoholu, mani vakarā atsildīja ar karstu tēju. Mēs dzīvojām klints pašā augšā, un kāpieni lejā pa kalnu man personiski bija patīkama fiziska slodze — ļoti, ļoti eksotiski, jo ar kalnos kāpšanu nekad nebiju aizrāvusies. Es reizēm nedaudz slēpoju, bet vislabāk man patīk daiļslidošana — ne jau profesionāli, bet vienkārši ar draugiem labprāt aizeju uz kādu slidotavu,» par piedzīvoto stāsta Aleksandra.

Kaila bez diskomforta

Kas Aleksandrai sagādāja visvairāk prieka šajā pasākumā? Viņa atzīstas: «Vislielāko kaifu ķēru no tiem fantastiskajiem dabas skatiem un arī no kompānijas — kaut kā sapasēja mums visiem kopā. Baidījos tikai no tā, lai pārāk neatkailinātos. Tas bija vienīgais, kas mani satrauca. Nu, un lai tas klepus neaiziet tālāk. Es tur staigāju, piesegusies ar visādiem lakatiem un krekliem, bet, kad bija jābildējas, tad jau biju pagriezusies tādā pozā pret klinti, ka neko īsti vairs neredz. Un, kad filmēšana beidzās, grimētāja atkal piesteidzās ar drēbēm un apsedza mani. Tā kā nekāda diskomforta nebija. Kad es atbraucu, es tā staroju, ka mani vecāki vaicāja: «Kas tad tur noticis?!» Viņi bija vienīgie, kam prasīju atļauju, braukt vai nebraukt, un beigās viņi piekrita tam, ka piedalos projektā. Es atteicu — nekas, tikai lieliski pavadīju laiku!»