Kas ir priekšspēle? (Vīriešu viedoklis)

Vai tas ir tikai brauciens taksometrā, maigi glāstot mīļotās ceļgalu, kaislīga deja ar klubā satiktu daiļu svešinieci, kaislīgs striptīzs kunga izpildījumā, kad vakars vēls un bērni pie vecvecākiem laukos? Vai pietiek tikai ar pudeli vīna sveču gaismā, vai varbūt tam jābūt izjustam erotiskās masāžas priekšnesumam?

Mārtiņš:

Izveidojies tāds stereotips, ka, kārtīga mačo izpratnē, priekšspēle ir pilnīgi lieka. Pabučojamies divas minūtes, un gatavs. Nu, nepiekrītu! Tieši priekšspēles dēļ sekss atšķiras no... seksa ar roku. Ar priekšspēli taču mēs atšķiramies no dzīvniekiem — četrkājaiņiem sekss ir tikai sugas turpināšanas priekšnoteikums.

Man patīk priekšspēlēties. Ja es šovakar savu mīļoto sievieti vēlētos pārsteigt, droši vien izspēlētu klasisko gājienu ar labu šampanieti. Labs šampanietis... nu, šovakar, tā kā ir darbdiena, pietiktu ar kādu ne pārāk dārgu «Moet».

Tad vēl kāda rozīte, un tā... Nekādas televīzijas... Parunātos par dzīvi... Kādu glāzi vai divas. Nav jau daudz jādzer — šampanietis nav viskijs. Un tad... Nu, jā. Tad uz gultiņu. Vai kur citur... Kā nu tai brīdī ienāktu prātā. Tur — daudz maiguma un maz runāšanas. Tā es uztveru priekšspēli. Iespējams, ka seksā tā ir svarīgāka par akta beigu fāzi.

Ja «sāp galva»? Sekss noteikti nav vienpusējs pasākums. Ja partneri tā lieta šovakar galīgi neinteresē, es varu kādu dienu divas pagaidīt. Nav jau nekas traģisks.

Roberts:

Esmu pilnīgi pārliecināts, ka vīrietim priekšspēli nevajag. Ja vien viņš nav kopā ar vīrieti. Reiz dzirdēju tādu teicienu — paņem zaķi, ielej viņā divas skrūves, un prom uz konspiratīvo dzīvokli. Tāda ir tā vīriešu priekšspēle.

Sievietes noteikti tā nedomā, bet man šķiet, ka priekšspēle ir kaut kas tāds, kas notiek pēc vairākiem kopdzīves gadiem, kad abi apnikuši viens otram un kad sievietei to vīrieti vairāk negribas, tad viņai ir vajadzīga priekšspēle. Varbūt viņa šo vīrieti nekad nav gribējusi.

Romantisks vakars... Ļoti vienkārši! Ir jāaiziet uz vietu, kas abiem patīk, ar oficiantu jāsarunā galdiņš. Jānopērk puķes. Jāsarunā mūzika... Tāda, kas viņai patīk. Tajā brīdī, kad tur aizejam, it kā nejauši tiek atnestas puķes, sāk skanēt mūzika... Un, man liekas, ar to pietiek. Galvenais, lai viss notiek it kā nejauši.

Ļoti svarīgs ir nejaušs pieskāriens. Bezkaunīgs, bet nejaušs. Ejot garām kaut kā noglausties. Kaut kā pieskarties. Tomēr galvenais ir nekrist uz nerviem un nepateikt ko pretīgu. Tie, kas sievietes sauc par zaķīšiem, kaķīšiem un kaut kādiem cukuriņiem... Ja es kādreiz būtu ko tādu pateicis, laikam neviena sieviete nenāktu man pat tuvumā. Toties 21 roze «strādā» vienmēr. Jo biežāk, jo labāk.

Meitenēm patīk tādi brīnumi. Es pārsteigumus ciest nevaru, bet viņām patīk. Piemēram, mašīnā ir saulessargs, aiz kura — spogulītis. Ja meitenei garšo saldumi, noslēp aiz saulessarga mazu šokolādes tāfelīti un pasaki, ka viņai deguns netīrs. Jūs braucat, viņa nolaiž saulessargu, un — bam — šokolāde klēpī. Tādi visādi mazi sīkumi ļoti labi nostrādā.

Pēteris:

Priekšspēle ir fantastiska lieta. Ir gan jautājums, ko nosaukt par priekšspēli. Skaists flirts arī ir pietiekami laba priekšspēle. Tā taču ir daļa no seksa. Kādēļ tā ir vajadzīga? Tev diktofonā nepietiks vietas šim vecajam, labajam, piedauzīgajam stāstam par tārpiņu un vāveri. Bet labi — izstāstīšu.

Vāvere grauž riekstus un pēkšņi redz, ka ir nokritusi tāda liela, smuka, zaļa salātu lapa. Pie lapas ir pierāpojis tārpiņš. Šis nopriecājies metas tai lapai virsū un grauž, cik lien. Uz tārpiņu skatās zvirbulis. Skatās — tāds sulīgs, feins zaļš tārpiņš. Mazliet jāpaciešas, pagaidīšu, kamēr tārpiņš apēdīs to zaļo lapu, paliks treknāks, garšīgāks un uzturā vērtīgāks.

Savukārt zvirbulim, kas vēro tārpu, uzglūn kaķis. Un domā: nu gan feins zvirbulis. Uz kurieni šis tā skatās? Ā! Uz zaļo tārpiņu, kas grauž to lapu. Nu tā — pagaidīšu, lai tārpiņš apēd salātlapu, pēc tam ļaušu zvirbulim apēst tārpiņu, viņš kļūs treknāks, garšīgāks, tad arī to zvirbuli notiesāšu. Bet kaķi vēro suns, kuram šķiet, ka viņam kaķi garšo, tikai jānogaida...

Vāvere sēž uz zara, redz to visu un sāk smieties... un nokrīt. Un iekrīt peļķē. Šī stāsta morāle ir tāda: jo garāka priekšspēle, jo slapjāka vāvere.

Savukārt vīrietis vienmēr ir gatavs — vairāk vai mazāk. Es nerunāju par impotenci vai šausmīgi–daudz–alkohola gadījumiem, kad arī ar ceļamkrānu nepacelsi, un, pat ja paceļ, tad beigu nav līdz pat brīdim, kad vīrietim pašam jau apnicis, bet... beigu kā nav, tā nav. Cik nu labs tāds sekss var izvērsties — tas ir cits jautājums.

Ir svarīgi, cik daudz darba cilvēki iegulda šajā pasākumā. Sekss ir šausmīgi egoistiska padarīšana, bet visaugstākā egoisma pakāpe ir tāda, lai man būtu vis-vis-vis-labāk. Savukārt, lai šādu pakāpi sasniegtu, ir vērts pacensties arī otra labā. Ja sievietei tiešām ir pa īstam labi — tas ir daudz citādāk nekā tad, ja viņa ir piekritusi pamīlēties tikai mīļā miera labad.

Ideālais vakars? Parasti jau vakara sākums visbiežāk ir sestdiena un kāds klubs. Ja sieviete ir mazpazīstama, viss ir atkarīgs no tā, cik daudz uzmanības viņai veltī. Īss, zaglīgs skatiens uz sievieti, kura novēršas, kolīdz to pamana, spēj paveikt vairāk nekā pārspīlēta uzmācība un kāršanās kaklā.

Šāda rīcība izsauc pretēju reakciju. Laba mūzika... Drīkst būt arī skaļa, jo bieži vien cilvēki ar vārdiem pamanās sačakarēt pat ļoti vienkāršas lietas. Latvieši īsti neprot atraisīties, tādēļ palīdzēt varētu nedaudz šampanieša, vīna... Es gan nezinu daudz sieviešu, kurām garšotu degvīns, un vēl mazāk ir tādu, kurām patiks pēc alus smirdošs vīrietis. Ja alu dzer, tad abi.

Ļoti laba doma ir izlocīt kājas. Nevar taču visu laiku sēdēt kaut kādas piepīpētas iestādes dermantīna beņķos. Pastaiga, brauciens līdz jūrai... Tieši tā — lai sarunai ir skaista dekorācija. Ļoti nopietna pasākuma daļa ir tas, ko sauc par deju. Tā ir viena no būtiskākajām priekšspēles sastāvdaļām. Parāda, vai sievietei vīrietis šķiet interesants. Tas ir kā lakmusa papīrs.