Vai man jārisina vecāku strīdi?

Godīgi sakot, tas ir vairāk nekā nepanesami, tā vietā, lai pa māju virmotu mīlestība un saticība, šķiet ka virs galvas lidinās pelēks lietus mākonis. Ar mammu man ir ļoti labas attiecības, spējam izrunāties par pilnīgi visu. Gan es viņai izkratu savu sirdi, gan, kā rādās, viņa savējo man ar. Kaut arī lielākoties strīdos ir tēta vaina, mamma, ar mani runājoties, vienmēr stāsta tēta nepareizo rīcību, tēta slikto attieksmi pret mammu un liek apstiprināt, ka mammas vainas taču nevienā strīdā nav. Kaut arī tā ir, man ir tik ļoti grūti to visu uzklausīt, viņš tomēr ir mans tētis, un man ir grūti viņu nosodīt, kaut arī man ar tēti nav tās tuvākās attiecības, un strīdos, protams, abi, ne tikai tētis. Viss ir tik sarežģīti, man tik ļoti gribas viņiem palīdzēt, tikai manī viņi nekad neieklausās. Mamma vēl dažkārt liek viņu aizstāvēt tēva priekšā, pasakot taisnību, ka mamma nav vainīga. Ģimenes dzīve paiet asarās, dažķārt par to iedomājoties, vienkārši negribas atgriezties mājās. Kā man rīkoties? Man tik ļoti negribas risināt viņu strīdus un tajos iesaistīties. Bet tik ļoti gribas viņiem palīdzēt.

Sveika! Tiešām nav vienkārši, jo īpaši tāpēc, ka tev vecāku strīdos vispār nevajadzētu iesaistīties, jo tie ir viņu strīdi un viņu attiecības, nevis tavējās. Ar laiku, attālinoties no vecāku ģimenes un sākot veidot patstāvīgu dzīvi, tas būs vieglāk, bet tagad, protams, tas ir vājš mierinājums. Padoms varētu būt mēģināt neļaut sevi iesaistīt viņu strīdos, censties saglabāt tādu kā ‘neitralitāti’.