Kā precas uzbeki

Priekšspēle kāzām

Senos laikos Uzbekistānā meitas tika izprecinātas vecāku izvēlētiem līgavaiņiem, un bieži vien abi jaunieši viens otru pirmo reizi ieraudzīja kāzu dienā. Vienošanās par bērnu saprecināšanu bieži vien notika jau tad, kad bērni bija pavisam mazi. Atvases pieauga un tad tika salaulātas. Par līgavu maksāja kalimu, tas ir, deva līdzi mēbeles, segas, gultasveļu, ledusskapi un citas jaunā pāra dzīvē noderīgas lietas. Tā Uzbekistānā notika vēl padomju gados.

Jau apmēram trīs mēnešus Nuri dzīvoja kopā ar cilvēku, kuru agrāk nebija ne redzējusi, ne pazinusi, un pat viņa vārdu bija dzirdējusi no vecākās svaines tikai kāzu priekšvakarā. Kā jebkurai musulmaņu meitenei, Nuri ne prātā nenāca pretoties tam, ka viņu izdod pie nepazīstama vīra. Kāda jēga pretoties? Ja nu reiz derības bija noslēgtas un apstiprinātas, tad viņai nekas cits vairs neatlika kā samierināties ar likteni.*

Mūsdienās jaunie paši atrod viens otru un ir pieņemts, ka jaunajam vīram līdz kāzām jāiekārto miteklis, kur vīt ģimenes ligzdiņu. Vīrieši sievas tāpēc apņem nesteidzoties — 25, 30 gadu vecumā, vispirms taču jāpaspēj atrast labu darbu, iekārtoties dzīvē un sagādāt visu dzīvokļa iekārtošanai nepieciešamo. Vīrieši parasti apņem krietni jaunākas — 18–20 gadu vecas — sievas. Viņu vienaudzes vairs nepaspētu dzemdēt kuplu bērnu saimi, kas ir uzbeku ģimenes pamatakmens.

Uzbeki savulaik neesot varējuši pieņemt, ka daži viņu tautieši par savām otrām pusītēm izvēlējušies cittautiešus. Attīstoties rūpniecībai, Uzbekistānā pamazām iebrauca arvien vairāk speciālistu no Krievijas, arvien biežāk tika slēgtas jauktas laulības, un uzbekiem nācās samierināties ar šo parādību.

Kāzas līdz pagurumam

Kāzas uzbeki tagad svin atšķirīgi. Ir ģimenes, kas stingri turas pie uzbeku tradīcijām, citi pāri savu lielo svētku dienu vairāk svin krievu tradīciju stilā. Līgavas parasti izvēlas baltas kleitas, bet tās noteikti rotā kāds nacionāls elements — izšuvums vai cits rotājums. Līgavainis pie altāra parasti dodas melnā uzvalkā, bet neatņemama viņa tērpa sastāvdaļa ir uzbekiem raksturīgā galvassega — ornamentiem izšūta cepurīte tibeteika.

Neatkarīgi no tā, vai kāzas tiek svinētas pilsētā vai laukos, tās parasti ir ļoti plašas, un viesu skaits var sasniegt 500 cilvēku un pat vairāk. Pilsētās par svinību vietu parasti tiek izvēlēts daudzdzīvokļu namu pagalms, kas tiek norobežots, izkarot uzbeku krāšņos paklājus.

Pilsētā baja mājas nelielo ārējo — vīriešu pagalmu no visām četrām malām iejoza celtnes: daždažādas saimniecības ēkas, terases un nojumes. Te uzbūvēta arī māja, kurā uzņemt viesus, — tās augstās, meistarīgiem kokgriezumiem izrotātās, velvētās durvis un logi ar milzīgām rūtīm bija pagalma pusē, uz ūdens notekcaurulēm lepni stāvēja skārda gailīši.*

Turpat pagalmā uz milzīgām pannām gatavo plovu, tiek griezti salāti un top citas gardas ēdmaņas, ar ko paēdināt kuplo radu un draugu saimi.

Uz kāzu svinībām sabrauc radu radi un draugi no visām valsts malām, un katrs sev līdzi ved dāvanas. Uzbeki, apdāvinot jauno pāri, neesot skopi. Dāvanas esot vērtīgas un jaunajam pārim noderīgas. Populāra dāvana šobrīd ir arī nauda aploksnē. Radi, draugi un citi viesi ļoti rūpējas par to, lai jaunā pāra dzīve pēc kāzām būtu nodrošināta, lai jaunlaulātajiem būtu starta kapitāls un pietiktu līdzekļu pirmdzimtā aprūpēšanai. Radu attiecības Uzbekistānā ir ļoti ciešas, un savstarpēja izpalīdzēšana un rūpes uzbeku ģimenēs ir ļoti raksturīgas.

Viesi cittautieši kāzās parasti sēž pie viena kopīga galda, bet uzbeku vīrieši un sievietes, atbilstoši šīs tautas tradīcijām, svinības pavada pie atšķirīgiem galdiem.

Lai iepriecinātu jauno pāri un ciemiņus, piedalīties kāzās parasti tiek uzaicināti populāri uzbeku estrādes un tautas mākslinieki un ansambļi, dažkārt kāzās muzicē pat trīs četras grupas. Līksmība sit augstu vilni, un kāzas izvēršas par lieliem svētkiem.

* Aibeks. «Svētās asinis».