Sieviete zem parandžas

Informācijai

Uzbekistānā dzīvo vairāk nekā 24 miljoni iedzīvotāju (1999. gada dati), no kuriem 80% ir uzbeki, tālāk seko krievi (5,5%), tadžiki (5%), kazahi (3%), karakalpaki (2,5%) un tatāri (1,5%). Uzbeku valodā runā 74,3%, savukārt krievu valodā — 14,2% valsts iedzīvotāju. Mūža vidējais garums ir 63,91 gadi (vīriešiem — 60,29, sievietēm — 67, 71). 88% iedzīvotāju ir pievērsušies islāmam (pārsvarā sunnīti).

Uzbeku sievietes

Vēl 20. gadsimta sākumā uzbeku sievietes savu seju bijušas spiestas slēpt zem parandžas. Pēc 1917. gada sievietes sāka cīnīties par tiesībām dzīvot vīriešiem līdzvērtīgu dzīvi — iegūt izglītību, strādāt un atklāti rādīt seju. Uzbeku vīrieši gan ilgi neesot spējuši samierināties ar šo uzbeku sieviešu drosmīgo vēlmi, bet jau ap 1930. gadu sievietes panākušas savu un atteikušās valkāt parandžas.

Pēc izskata meitenei bija 17–18 gadu. Mazliet paplatā, melnīgsnējā seja un ieplakanais deguns ne vien nebojāja jauko, piemīlīgo kopiespaidu, bet, likās, pat darīja meiteni vēl skaistāku.

Mazajās brūnajās acīs, ko ieskāva garas, melnas skropstas, dīvaini, mazliet biedējoši dzirkstīja apslēptas, patvarīgas kaisles uguntiņas.*

Ar vai bez parandžas, bet uzbeku sievas uzdevums ir radīt bērnus un vadīt mājsaimniecību. Tā kā bērni dzimst gandrīz katru gadu, sievietei strādāt algotu darbu vienkārši nav laika. Ir sievietes, īpaši jau pilsētās, kas neizvēlas sev tikai mājsaimnieces un mātes lomu, bet ieņem atbildīgus amatus, kļūst par inženierēm vai pat iegūst zinātņu doktores grādu.

Kā vienmēr sievas aizkavējās. Beidzot viņas iznāca pa vārtiņiem. Pirmā tusnēdama un pūzdama, uz katra trepīšu kāpiena murdēdama ierasto izteicienu «par godu Allāham», ietrausās ratos un apsēdās Mirzas Karimbajeva sieva, tērpusies dārgā zīda parandžā; viņai sekoja abas vedeklas — Hakima un Salima dzīvesbiedres — viena zilā, otra gaišzilā samta parandžā.*

Aksakali, patriarhāts un galdu sistēma

Lai gan uzbeki daudzās jomās seko līdzi laika ritējumam, ir tradīcijas, no kurām viņi neatkāpjas un saglabā cauri gadu simteņiem. Īpaša cieņa pret vecākiem cilvēkiem ir tradīcija, kas Uzbekistānā tiek ievērota jau gadu tūkstošiem ilgi. Pat pieauguši būdami, dēli un meitas ar saviem vecākiem un vecvecākiem nekad nestrīdas. Bērniem jāuzklausa vecāko padomi un jāklausa tiem. Vecos un gudros vīrus dēvē pat īpašā vārdā — aksakali.

Katra uzbeka asinīs no paaudzes paaudzē ir ieaudzināta cieņa pret aksakaliem. Lai godinātu savus sirmos tēvus un vectēvus, viņus uzrunājot, vārdam ik reizes tiek pievienots «-aka», tādējādi pret šo cilvēku izrādot īpašu cieņu. Piemēram, ja kunga vārds ir Alims, viņš tiek uzrunāts kā Alim-aka.

Ikdienā ģimenē, baudot tēju un maltīti, gan vecie, gan bērni un sievietes sēžas pie viena galda. Maltīte uzbekiem nekad nav ātra pieskriešana pie galda un kaut kā steidzīga apēšana. Maltīte tiek ieturēta ilgi un lēni. Ēdienreize var ilgt līdz pat divām stundām. Tās laikā vecākie ģimenes locekļi izvaicā jaunos par mācībām skolā, apvaicājas par darba gaitām un dod padomus, cenšoties jaunajiem ģimenes locekļiem parādīt īsto, pareizo dzīves ceļu.

Svinībās bērni, jaunieši un sievietes nekad nesēžas pie viena galda ar aksakaliem. Tas ir kā likums. Jaunajiem tiek klāts savs galds, sievietes sēžas pie cita galda, vecie un gudrie aksakali — pie cita. Viņi risina savas viedās sarunas, un viņus tajās nedrīkst traucēt.

Pieredzējušie vīri ļoti rūpīgi seko līdzi dēlu un meitu dzīves gaitām. Aksakali turpina rūpēties par savām jau pieaugušajām atvasēm, virza viņus, viņuprāt, pareizā virzienā un nepieļauj novirzes no ieplānotā dzīves ceļa. Aksakalu vārds bērniem ir likums.

Lai gan Uzbekistāna tiek izmantota kā narkotiku tranzītvalsts un narkotikas ir pieejamas, narkomānija un alkoholisms šajā valstī nav nopietna problēma, jo aksalaku nopietnā, stingrā attieksme pret savu bērnu audzināšanu ir spējusi pasargāt viņus no šiem netikumiem.

Īstā dzīve — pagalmā

Lai pieaugušie bērni nepamestu savus vecākus un nedotos dzīvot citur, parasti uzbeki jau tad, kad bērni vēl mazi, līdzās savai mājai sāk celt katram bērniem savu māju. Nav retums gadījumu, kad vienā pagalmā līdzās atrodas vecāku, vecākā dēla un viņa ģimenes, meitas un viņas ģimenes un citu bērnu mājas. Visa ģimene ēdienreizēs labprāt satiekas kopīgajā pagalmā, kur gatavo ēdamo un risina nesteidzīgas sarunas.

Jaunās uzbeku ģimenes šajos laikos dažkārt izvēlas dzīvot daudzdzīvokļu mājās, nevis savrupmājās līdzās vecāku namam, kā tas gadsimtiem ilgi ir bijis raksturīgs šai tautai. Pie uzbekiem raksturīgajām tradīcijām ciešāk aizvien turas lauku ļaudis. Tur laika ritējums un ieražas aizvien ir kā vecos labos laikos.

* Aibeks «Svētās asinis».